Dažkārt «Zemgales Ziņu» autori aizmirst par žurnālista darba ētikas pamatprincipiem – patiesumu, objektivitāti, lietišķumu.
Dažkārt «Zemgales Ziņu» autori aizmirst par žurnālista darba ētikas pamatprincipiem – patiesumu, objektivitāti, lietišķumu. Šoreiz tā gadījies Andrejam Janavam, kas pacenties izplatīt nepatiesas ziņas, radīt ažiotāžu ar rakstu «Likumpaklausīgs vai persona ārpus likuma?», kas publicēts laikrakstā šā gada 18. oktobrī.
Rakstīšanas stils par «loci» ir aizraujošs – aizvest uzņēmēju uz saulaino «leiputrijas zemi», kur nebūs nekādu šķēršļu uzņēmējdarbībai, varēs tikai «grābt naudu». Diemžēl šādus pakalpojumus nevienam uzņēmējam «Auditors» nav sniedzis. Katram ir zināms, ka ir ne tikai licences, bet arī citi likumdošanas «instrumenti», kas liek ievērot noteiktu kārtību uzņēmējdarbības vidē: Valsts ieņēmumu dienests, Valsts darba inspekcija un virkne dažādu citu inspekciju un institūciju, kas piespiež uzņēmēju darboties tā, kā tas valstī ir paredzēts. Neviena pārreģistrācija vai uzņēmējdarbības forma negarantē, ka «rītdien» uzņēmums darbosies.
Pārreģistrācijai atbilstoši Komerclikuma prasībām vēl ir pietiekami daudz laika, un to var izdarīt arī pats uzņēmējs (nekādas licences vai sertifikāti nav vajadzīgi). Uzņēmuma pamatdokumentu grozījumus izvēlas uzņēmējs un pats arī paraksta visus nepieciešamos dokumentus bez jebkādas piespiešanas. Rakstā minētajā gadījumā uzņēmējs izvēlējās kļūt par individuālo komersantu, par tādu kļuva un par šādu pakalpojumu arī samaksāja Ls 29,50 (ieskaitot pievienoto vērtības nodokli, citus nodokļus un izdevumus, darba atlīdzībai atvēlot Ls 6). «Auditoram» izdevīgāk bija reģistrēt SIA un saņemt lielāku atlīdzību. Pēc būtības (nodarbināto skaita, neto apgrozījuma) šis uzņēmums atbilst komersanta statusam un var nodarboties ar visiem uzņēmējdarbības veidiem (Eiropas Savienībā tas iederas mikrouzņēmumu kategorijā). Sarunā (bez atlīdzības) ar uzņēmēju tika secināts, ka individuālais uzņēmums pārreģistrējoties nevar zaudēt iespēju nodarboties ar alkohola mazumtirdzniecību. Ja licence bija pirms reorganizācijas, tad pēc pārreģistrācijas to nevar atņemt. Licenci var atņemt vai apturēt par uzņēmējdarbības pārkāpumiem. Rakstā minēts, ka pirmie desmit individuālie komersanti saņēma šo licenci. Kur tad ir «Auditora» vaina?
Par sarežģījumiem licences saņemšanā ir pietiekami rakstīts. Tāpat nav ko aizrauties ar valsts un ierēdņu armijas kritiku, šo armiju paši vien esam radījuši. Līdzīgās situācijās uzņēmēji var rīkoties lietišķāk, atrisinot šo problēmu kā citas, un izeja vienmēr ir tam, kas meklē un darbojas…
Par ekonomisko kategoriju – «zaudējumiem». Uzņēmējs nav pasargāts no nejaušiem zaudējumiem, risks ir vienmēr, un to var apdrošināt. Tiešie zaudējumi nerodas, ja uzņēmējdarbība netiek veikta (nav izdevumu = nav ienākumu). Sabiedrībai zaudējumi nerodas, ja kāds bārs nedarbojas un potenciālie apmeklētāji paliek skaidrām galvām…
Pēdējā laikā presē redzam daudzus un dažādus kritiskus rakstus, kas ne vienmēr ir objektīvi un rada neveselīgu spriedzi. Labāk strādājam, labojam savas kļūdas, palīdzam citiem uzņēmējiem, vairāk maksājam nodokļus, izturamies ar izpratni arī pret valsts institūciju norādījumiem un sniedzam savus priekšlikumus uzņēmējdarbības regulēšanai likumdošanā. Tad arī būs sekmīgi rezultāti valsts mērogā.
Ar cieņu, Zigurds Driķis, SIA firma «Auditors»
***
Redakcijas piebilde
Pieļaujot, ka Zigurds Driķis ir pietiekami kompetents savā darbības laukā (to gan apšauba viņa vadītās firmas klients uzņēmējs I.Lielaisramans), minētā raksta autors Z.Driķim iesaka nebāzt vienā maisā visus terminus, kas kādreiz dzirdēti un neplivināt tos pa labi un pa kreisi nepārdomāti un nevietā.
Z.Driķa kungs runā pietiekami lietišķi visā savā vēstulē, kas būtībā atbilst arī minētā raksta vadmotīvam. Izņemot preambulu. Tajā Z.Driķis dara tieši to, ko pārmet autoram: «patiesuma, objektivitātes, lietišķuma» «aizmiršanu». Apgalvodams, ka autors «pacenties izplatīt nepatiesas ziņas», «radīt ažiotāžu», firmas «Auditors» vadītājs nav papūlējies vispirms jau pats sev noskaidrot vārda «ažiotāža» piemērotību un iederību, bet, pieminēdams «nepatiesas ziņas», nav pat kaut cik precīzi minējis, kas tad tieši ir bijis «nepatiess», kā arī nav «nepatiesumu» atspēkojis. Viņš tikai mēģinājis atbildību no savas firmas novelt uz visu pārējo pasauli. Principā Z.Driķa kungs rīkojas cilvēciski saprotami, iedarbinādams pašaizsardzības un aizvainota lepnuma mehānismu. Taču šoreiz viņš lielu koku vidū ir pamanījis tikai sev adresētu skabargu, nevis mežu (tas ir, valstī visumā nesakārtoto uzņēmējdarbības vidi) kopumā.
Gatavodams minēto rakstu, autors bija «pacenties» nevis «radīt ažiotāžu», bet gan sniegt uzskatāmu mācību pārējiem, lai viņi neatkārtotu I.Lielaisramaņa kunga pieļautās kļūdas, to vidū arī – paļāvību uz konsultantiem.
