Ar Andreja Miglas un Valda Rūmnieka «Sveču valša jūnijā» izrādi Ozolnieku amatierteātris maijā atzīmēja darbības atjaunošanu.
Ar Andreja Miglas un Valda Rūmnieka «Sveču valša jūnijā» izrādi Ozolnieku amatierteātris maijā atzīmēja darbības atjaunošanu. Šomēnes ieskrējienu, kā to dēvē režisors Guntis Krūmiņš, turpina sākumdarbi pie paša dramatizētā Andreja Upīša romāna «Sieviete» iestudējuma.
Vairāk nekā desmit izrāžu uz dažādām skatuvēm un publikai pietuvinātākām kamerspēles intonācijām piemērotās nelielās bezskatuvju telpās piedzīvojis pirmais iestudējums – «Sveču valsis jūnijā». Nozīmīgs papildinājums kamerizrāžu pieredzē solās būt tuvākā plānotā viesizrāde Rīgā – Jāņa Akuratera muzeja zāles trīsdesmito gadu interjerā 1941. gada 14. jūnija nakts deportāciju priekšnojautas pieci iestudējuma dalībnieki izdzīvos 13. novembrī. Vēl pēc trim dienām Gada izrādes žūrijai «Sveču valsi» viņi rādīs pašu mājās.
Iepazīties ar skatuves partneriem, režisoru un savām lomām atvēlēto tekstu pagājušonedēļ Ozolnieku tautas namā sāka G.Krūmiņa jauniecerētā iestudējuma tēlotāji.
Doma dramatizēt A.Upīša romānu «Sieviete» G.Krūmiņam radusies, vēl darbojoties Zaļenieku teātrī. «Atklāti sakot, pie šā darba nebūtu ķēries, ja nelielas pieredzītes man jau nebūtu bijis. Savā laikā ar nosaukumu «Kāda… nakts…» Zaļeniekos iestudēju Viktora Astafjeva «Ganu un gani» – garstāstu par karalaika mīlestību. Labi izdevās Ērika Hānberga «Pirmā grēka līcis», ar kuru Zaļenieku teātris savulaik tika laureātu godā.»
«Īpatnēji, ka padomju laikā par šo A.Upīša romānu rakstīts diezgan maz,» pēc dramatizētāja domām, par iezīmēm, kas izvēlēto romānu atšķir no autora pārējās daiļrades, liecina jau «Sievietes» īpatnējais liktenis. «Darbs ir izdots, pieejami paša Upīša komentāri par to, bet romāns «Sieviete» nebija to darbu vidū, kurus toreiz būtu bijis pieņemts uzskatīt par derīgiem un vajadzīgiem. Uzrakstīts 1910. gadā, 1927. gadā nedaudz pārveidots. Padomju laikā, protams, komentēts kā sievietes pazemotā stāvokļa atspoguļojums buržuāziskajā sabiedrībā. Bet galvenais, manuprāt, ir pavisam kas cits: darbība norit kādā pansijā romāna tapšanas laikā 20. gadsimta pašā sākumā. Iestudējuma pirmajā daļā sevišķi spilgti izpaužas iemītnieku dzīvesveids, dažādie raksturi un arī tas, kas viņus vieno. Šajā sabiedrībā ienāk kāda pansionāra māsa. Attiecību samezglojumos veidojas arī viņas liktenis. Žanra ziņā darbs tuvinās traģikomēdijai – ir spilgtas komiskās iezīmes, bet cauri vijas dzīves trausluma un attiecību nenoturīguma motīvs. Par izrādes otrās daļas virzītājspēku kļūst sievietē dzimušās atriebības jūtas.»
Teātra spēlēšanas pieredze, protams, ir dažāda, režisors saka par jaunās izrādes dalībniekiem. Iepriekšējā iestudējumā, piemēram, skatuves gaitas pie manis sāka dāma, kas agrāk nebija spēlējusi nekad, taču ienākšana kolektīvā un izaugsme bija ļoti strauja, un iejušanās lomā izrādījusies noturīga. No jaunajiem ir tādi, kas teātri spēlējuši vidusskolā Jelgavā vai Ozolniekos. Teātra durvis atvērtas visiem, taču ap 90 procentu dalībnieku ir Ozolnieku iedzīvotāji. Tiesa, iemaņu pakāpe būs dažāda. Grupu veidodams, gan esmu domājis par to, lai tie nebūtu absolūti iesācēji: strādāt būtu ārkārtīgi grūti, ja lugas apgūšanas vietā mēģinājumi būtu jāsāk ar elementāro aktierprasmes iemaņu mācīšanu.
Par «Sveču valša» dekorācijām rūpējās paši Ozolnieku teātrāļi. Šoreiz scenogrāfija būs bijušā Dailes teātra galvenā mākslinieka Inta Sedlenieka ziņā. Tērpus skicēs viņa dzīvesbiedre Inese.
Pēc paša atzinuma, par vienu no noteicošajiem izrādes veidošanas līdzekļiem G.Krūmiņš vienmēr uzskatījis mūziku: «Tai jākalpo, nevis lai aizpildītu kādu robu vai starpspēli. Mūzikai jābūt darbības ierosinātājai, virzītājai, turpinātājai – jābūt darbīgai. Tā iepriekšējā izrādē viscauri darbojās Emīla Dārziņa «Melanholiskais valsis». Ieskaņotāju grupa to īpaši piemēroja iestudējuma gaitai. Viņu uzdevums bija panākt, lai mūzika būtu nevis ilustratīva, bet darbotos līdzi. «Sievietē» šo vietu ieņems Līga Valtere – vienlaikus aktrise un atskaņotājmāksliniece. Uz skatuves viņa darbosies gandrīz nepārtraukti. Viņas runāšana būs mūzikā: notikumus komentēs vai veicinās viņas muzikālā līdzdalība.»
Romāna «Sieviete» mazpazīstamības dēļ pieļauju, ka to būs lasījuši labi ja divdesmit procenti skatītāju. Bet izrādes nolūks jau nav likt salīdzināt romānu ar dramatizējumu. Līdz pavasarim galīgā koptēla tapšanā savas korekcijas noteikti paspēs izdarīt gan spēles vieta, gan tēlotāji, bet nekādas galīgas un sastingušas koncepcijas jau nav – ir tikai vēlme paša gūtajās emocijās dalīties ar citiem –, rezumē režisors.
«Visās sabiedrībās, ņem kuru gribi, dažādi ir arī sieviešu likteņi. Vienas kāpj pa karjeras kāpnēm. Ir cietējas, tādas, kurām jākopj ģimenes ligzdiņa. Sieviete manā iestudējumā nav ne viena, ne otra. Viņā ir šī rūgtā sāpe, pārinodarījums, kas modina vēlmi atmaksāt. Un tā, it kā sevi attīrīdama, viņa veido izrādes notikumus. Romāna nobeigums ir traģisks. Dramatizējumā es to atstāšu skatītāju ziņā.»
