«Ko darīt ar sivēnmātēm – turēt vai kaut nost?» prāto cūku audzētāji, kas piedzīvo krīzi nozarē šogad jau otro reizi.
«Ko darīt ar sivēnmātēm – turēt vai kaut nost?» prāto cūku audzētāji, kas piedzīvo krīzi nozarē šogad jau otro reizi.
Pērnā gada pašās beigās un šā gada sākumā pazeminājās cūkgaļas cena, un cūku audzētājiem nekas cits neatlika, kā strādāt ar zaudējumiem. Tie sasniedza trīs miljonus latu. Vasaras mēnešos cūkgaļas cena pakāpās, taču jau septembrī atkal sākās produkta vērtības kritums, un tas ir būtiskāks nekā gada sākumā. Vasaras nogalē par dzīvsvara kilogramu maksāja 0,68 latus, bet nu cena nokritusi jau līdz 0,54 latiem. (Pagājušā gada septembrī, oktobrī un novembrī lauksaimnieki saņēma 0,76 latus par vienu dzīvsvara kilogramu.) Latvijas Cūku audzētāju asociācijas vadītājs Varis Sīmanis «Ziņām» uzsver, ka pašlaik nozare atkal spiesta strādāt ar zaudējumiem: viena gaļas kilograma ražošanas pašizmaksa ir no 0,62 līdz 0,64 latiem.
«Līdzīgi notika 1999. gadā,» atceras V.Sīmanis, «taču pēdējos divos gados šķita, ka cūkkopība ir stabila un perspektīva lauksaimniecības nozare.»
Cūku audzētāju asociācijas vadītājs uzskata, ka nekas nenotiek viena iemesla dēļ. Arī šajā gadījumā viņš ir pārliecināts, ka cūkgaļas cenas lielo kritumu izraisījuši vairāki faktori. Pirmo viņš nosauc lielo importa gaļas ieplūdumu. No Polijas regulāri valstī tiek ievesta tur subsidētā un tādēļ daudz lētākā gaļa, kas ir spēcīgs konkurents pašmāju ražojumam. Diemžēl pārstrādātāji nereti dod priekšroku lētākajam importa produktam. V.Sīmanis piemin arī kontrabandu – atsaucoties uz kolēģu stāstīto, viņš teic, ka vairāki gaļas pārstrādātāji meklējot dokumentus, lai legalizētu valstī nelegāli ievesto gaļu. Tam gan vēl lietišķu pierādījumu neesot. Trešais iemesls, kādēļ samazinājusies cūkgaļas cena, varētu būt pārstrādātāju spiediens. «Liela daļa pārstrādes uzņēmumu ir banku debitori. Viņu interesēs ir segt parādus, vairāk nopelnot, samazinot gaļas iepirkuma cenu,» skaidro V.Sīmanis. Bet lai runā skaitļi: septembrī ievestas 1248 tonnas cūkgaļas, kas ir par 263 tonnām vairāk nekā augustā; 450 tonnu gaļas ievests no Igaunijas, 341 tonna – no Polijas, 219 tonnu – no Lietuvas un 109 tonnas – no Vācijas.
Taču jau šā gada sākumā ražotāji lūdza aizliegt cūkgaļas ievešanu līdz stāvokļa normalizācijai un saņēma arī prasīto valsts subsīdiju – 17 latu par sivēnmāti trīs mēnešus.
Tagad V.Sīmanim pesimistiski noskaņotie cūku audzētāji zvana un vaicā, ko iesākt – turēt vai kaut nost sivēnmātes. Lai saimnieki sivēnmātes tomēr atstātu dzīvas, Cūku audzētāju asociācija arī šoreiz nesēž sakrustotām rokām. «Esmu iesniedzis vēstuli zemkopības ministram Atim Slakterim ar lūgumu izmaksāt subsīdijas no 17 līdz 20 latiem par sivēnmāti. Atbildes vēl nav. Vēstuli iesniedzu arī Tirgus aizsardzības birojā,» stāsta V.Sīmanis. Viņam šķiet, ka mūsu apstākļi cūkgaļas ražošanai nav sliktāki kā Eiropas Savienībā. Protams, latviešu cūku audzētājiem ir vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi nozares attīstībai un dzīvnieku labturības nodrošināšanai. V.Sīmanis spriež arī tā: «Eiropā cūkgaļas cenas ir stabilas. Tās mainās tikai pie mums. Atliek vien secināt, ka tas notiek mūsu pašu darbības dēļ.»
Vislielākās cūku fermas ir Jēkabpils, Rīgas un Saldus rajonā. Jelgavas rajonā to ir maz.
Vircavas pagasta zemnieku saimniecībā «Lejaspāvulēni» kūtī mīt 17 sivēnmāšu un ir vairāk nekā 100 barokļu. Saimnieks Varis Pušgalvis cenu kritumu vēl neesot izjutis, taču spriež racionāli: «Tāds ir bizness – te uz augšu, te uz leju. Cenas kritums nesatrauc. Domāju, ka mazos cūku audzētājus cenas svārstības «nespēj kratīt».» «Lejaspāvulēnos» audzē liesas cūkas ar nelielu speķa daudzumu, un tas devis iespēju vienmēr saņemt par pāris santīmiem vairāk par dzīvsvara kilogramu. Cūku nobaro vidēji piecos ar pusi mēnešos, un jau nobarotos lopiņus realizēs pēc apmēram divām nedēļām.
Arī paju sabiedrības «Sesava» cūkas pēdējā laikā nav realizētas, taču uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Jānis Tabors cenas pazemināšanos vērtē negatīvi. «Cūkkopības nozare nes zaudējumus. Peļņu dod cukurbietes. Tik daudz gaļas tiek ievests! Tas ir bēdīgi,» spriež lielsaimnieks. Sesavas ganāmpulks ir liels – 1000 cūku. Valdes priekšsēdētājs atzīst, ka lopus izdodas nobarot optimālā termiņā. Taču grūti esot kaut ko plānot, jo tādas cenas svārstības nav nevienam citam produktam. «Var jau nodot gaļu par 0,56 latiem kilogramā, bet tas tad ir ar zaudējumiem. Vai kādam labpatīk ieplānot zaudējumus? Paredzu cūkkopības nozarē iesaistīto saimniecību samazināšanos,» teic J.Tabors.
Viņam taisnība – zemnieki saviem spēkiem nevar apturēt importu un diktēt realizācijas cenas. Viņiem atliek paļauties uz valsts atbalstu. Kopā tas mums izdosies?
