Katru sabiedrību raksturo tās attieksme pret saviem bērniem.
Katru sabiedrību raksturo tās attieksme pret saviem bērniem. Pēdējā laikā bieži saulītē ceļam jautājumu par latviešu tautas demogrāfisko situāciju, taču joprojām mūsu sabiedrībā valda aizspriedumi pret tiem, kas nebaidās radīt vairākus bērnus un uzņemties atbildību par savām atvasēm. Nav arī noslēpums, ka no daudzbērnu ģimenēm ir grūti atrast tādu, kas sevi varētu dēvēt par pārtikušu.
Mēs regulāri dzirdam par likstām ģimenēs, kurās ir vairāki bērni. Dzirdam par vecāku bezatbildību, bērnu postu.
«Nezinu, ko darīt un kam padomu prasīt. Pašlaik manā ģimenē ir seši bērni. Esmu bērniem gan tētis, gan mamma. Un mājai – saimnieks un saimniece. Dzīvojam vecā graustā, kas kuru katru mirkli var uzgāzties uz galvas. Esmu izmisumā un neziņā, ko darīt tālāk,» Latvijas Bērnu fondam pavasarī rakstīja izmisusī Janīna Vibule, astoņu bērnu māte no Vircavas pagasta Gravām. Ieklausoties šīs mājas un tās iemītnieku likteņstāstā, jāsāk ticēt, ka laimīgas beigas iespējamas ne tikai pasakās. Šis stāsts ir par bēdām un priekiem, cilvēku skaudību un līdzjūtību.
Zaudēt var, pārtraucot cīniņu
Gravu māja celta 1836. gadā netālu no Vircavas pils. Mazā muižiņa bija paredzēta pils pārvaldniekam ar ģimeni. 1905. gada revolūcijas laikā zemnieki māju nodedzināja un saimnieki gāja bojā. Atjaunotā ēka bija paredzēta kalpiem.
Kolhoza laikā vecā māja bija bez saimnieka, līdz Janīna un Jozs Vibuļi 1986. gadā to nopirka – koka ēku bez pamatiem. Sienas būvētas no degušiem baļķiem. Jaunie saimnieki sāka krāt naudu ēkas atjaunošanai, uzmūrēja krāsniņu, sakopa apkārtējo kolhoza izgāztuvi. Bija plāni, sapņi, kas kolhoznieku ģimenei likās piepildāmi.
Jozam dienests iekrita Vidusāzijā, jaunapgūtajās zemēs, atomizmēģinājumu poligonā, kas, kā izrādījās, ietekmēja visu turpmāko ģimenes dzīvi. Kad jau bija dzimuši seši bērni, smaga slimība ģimenei atņēma tēvu, Janīnai vīru, bet mājai – saimnieku.
Sākās Latvijas atmodas laiki. Pēc naudas reformas visi ietaupījumi mājas pārbūvei un atjaunošanai aizgāja nebūtībā. No vairāk nekā deviņiem tūkstošiem rubļu pāri bija palikuši 45 lati.
Auga bērni. Saimnieces otrā laulība izrādījās neveiksmīga, taču nu jau ģimenē bija vēl brālis un māsa. Bērni auga arvien lielāki. Māja kļuva vecāka. Izrādījās, ka dienesta laikā tēva saņemtā radiācijas deva atstāja iespaidu arī uz bērnu veselību, par ko Janīna cīnījās ar apbrīnojamu neatlaidību.
Pēdējā cerība tomēr nemirst
Vecākajai meitai Lolitai veikta smaga onkoloģiska operācija. Paldies Dievam, viņai tagad ir ģimene, aug divi bērniņi. Arī Inita daudz laika pavadījusi slimnīcās. Žanetei bijušas lielas problēmas ar acīm, pat risks zaudēt redzi. Ar visiem bērniem māte izbraukājusi pie gudriem un pieredzējušiem Rīgas ārstiem un profesoriem. Un cerības attaisnojās. Arī par pastarīti Alisi Janīnai bija jācīnās. Dzemdības notika ar komplikācijām, meitenes izredzes bija visai vājas, viņa piedzima paralizēta. Trīs gadus meitenīte ārstējās Gaiļezera slimnīcas Neiroloģijas nodaļā. Bet mājas un saimniecību tajā laikā pieskatīja lielās māsas. Alise ļoti vāji redzēja un līdz gadam arī nedzirdēja. Kad likās, ka arī ārsti ir bezspēcīgi, Janīna glābiņu meklēja sentēvu zinībās un pie mājas iestādīja bērzu. Kad Alisei apritēja gadiņš, pēkšņi izbīlī viņa sāka kliegt. Tad Janīna saprata, ka meitiņa dzird. Tagad Alisīte sekmīgi apmeklē pirmsskolas sagatavošanas grupu. Tā viņi abi aug pie savas mājas – mazā meitene un bērzs.
Mans jumts ir debesis
Māja sāka brukt jau sen. Bērni slimoja. Bezdarbs. Pērnajos plūdos apkārt pussagruvušajai mājai peldēja meža pīles. Lietavās sabruka kūts un šķūnis.
Tā nu visu pagājušo gadu ģimene dzīvoja gandrīz zem klajas debess, jo jumts bija sabrucis, divās istabās iebrukuši griesti. Gulēja mēteļos, cepurēs un gandrīz zābakos. Ziemā izkurināja četras malkas kravas (viena maksā 45 latus). Ejot ar bērniem pie miera, Janīna nezināja, vai pamodīsies dzīvi, jo kuru katru mirkli virsū varēja sakrist baļķi. Lūdza palīdzību pagastam, rajona Padomei. Uz pagasta vadību Janīna ļaunu prātu netur. Ko nu pagasts var palīdzēt – pats nabadzīgs. Paldies, ka pieciem ģimenes skolēniem nodrošinātas brīvpusdienas. Rajona Padomē Janīnu laipni uzklausīja un atsūtīja laipnu atteikumu. Negribēja jau Janīna neko par velti – lai dāvina vai dod. Meklēja iespēju paņemt kredītu no kādas bankas. Taču, Janīna spriež, kam tādi nabagi bankai vajadzīgi! Un pēdējā cerībā rakstīja vēstuli Latvijas Bērnu fondam.
Rakstīja un sagaidīja ciemiņus. Drīz Vibuļu ģimeni apciemoja fonda direktors Andris Bērziņš. Apskatījās. Izvērtēja. Un sāka meklēt tos, ko mūsdienās sauc par sponsoriem, citiem vārdiem sakot, labvēļus. Un, tavu brīnumu! Jūlijā jau sākās mājas restaurācijas darbi. Materiāli tos atbalstīja Amerikas latviešu apvienība, taču arī mūsmāju Bērnu fonds atrada dzirdīgas ausis un iejūtīgas sirdis. Grūti tagad uzskaitīt visus uzņēmējus, firmas, kas sniedza ģimenei palīdzīgu roku, sagādājot celtniecības materiālus, krāsas, santehniku, mēbeles. Arī firma, kas veica remontdarbus, naudu neprasīja. Protams, bija arī tādi, kas atteica.
Meistari, darbus sākot, bija atstājuši tikai sienas. Viss pārējais tika nonests un vecā iedzīve sadedzināta.
Māja ir uzcelta gandrīz no jauna – pilnībā nomainīts jumts, ielikti pamati, ierīkota apkure, izremontētas iekštelpas. Ģimene tikusi arī pie jauna pavarda un veļas mašīnas. Pašlaik ģimene gaida virtuves mēbeles. Bet saimniece joprojām savā mājā nākot kā ciemos, it kā baidīdamās pamosties no sapņa.
Savām vajadzībām tagad Janīna tur gotiņu un mājputnus, nopietni saimniekot un apstrādāt zemi viņai nav iespējams.
Es esmu atbildīga par saviem bērniem
Protams, Janīnai bija ļoti grūti, taču bija jādzīvo, jo visam pāri stāvēja lielā atbildība par saviem bērniem. Viņu sarūgtina vienīgi mūsu sabiedrības negatīvā attieksme pret daudzbērnu mātēm. Nenoliedzami, daudzas ģimenes ir nelabvēlīgas, taču visus nevar mērīt ar vienu mērauklu: «Neesmu dzērāja. Esmu redzējusi, kā dzer mani vecāki, kā sieviete var piedzerties un zaudēt saprašanu. Es strādāju, audzinu un izglītoju savas atvasītes. Mani bērni mācās labi, arī ar uzvedību nav problēmu, palīdz saimniecībā. Kopā dzīvojam, augam, cīnāmies.» Viņai ir vēl kāds sapnis dzīvē – visiem bērniem dot augstāko izglītību. Pašlaik viena meita mācās Medicīnas akadēmijā budžeta grupā. Protams, nav viegli. Stipendija ir astoņi lati, par kopmītni jāmaksā desmit. Tāpēc naktīs viņa strādā. Irēnai ir talants zīmēšanā, un viņa lolo cerību kļūt par restauratori.
Atjaunotās mājas sienās valda mīlestība un saskaņa. Ģimenē visi ir līdzīgi, dzīvo draudzīgi, nebļauj, nestrīdas. Mamma neuzskata sevi par pārāku. Drīzāk meitām viņa ir draudzene, kas rēķinās ar viņu viedokli. Visu dara kopā.
Ko saimniece dara, kad ir grūti, kad nav ar ko parunāt? Viņa raksta. To dara jau kopš bērnības. Raksta stāstus, dzejoļus. Un pasakas. Kad bērni slimoja, tās lasīja viņiem priekšā. Tagad lielās meitas pat ievadījušas tās datorā. Pasaku ir daudz. Un visas ar labām beigām. Tāpat kā šis stāsts.
Kas Janīnai sāp visvairāk? Cilvēku vienaldzība un skaudība.
***
Gravās uzauguši un saimnieko:
Lolita, 26 gadi, precējusies, divi bērni;
Inese, 25 gadi, precējusies, meita;
Audrone, 21 gads, Medicīnas akadēmijas 3. kursa studente;
Žanete, 19 gadu, 12. klases skolniece, rokdarbniece – auž, šuj, ada;
Inita, 12. klases skolniece;
Irēna, 16 gadu, mācās 10. klasē, māksliniece, kas vēlas kļūt par restauratori vai juvelieri;
Donāts, 8 gadi, mācās 1. klasē, vienīgais vīrietis;
Alise, 6 gadi, mājas luteklīte.
