Ar izstādes atklāšanu Ģ.Eliasa muzejā vakar savu septiņdesmito dzimšanas dienu atzīmēja gleznotājs Gunārs Ezernieks.
Ar izstādes atklāšanu Ģ.Eliasa muzejā vakar savu septiņdesmito dzimšanas dienu atzīmēja gleznotājs Gunārs Ezernieks.
Daudzo draugu, paziņu un citu apsveicēju pulkā bija Jelgavas valsts galvenā kultūras inspektore Ingrīda Vilkārse, kas māksliniekam pasniedza Kultūras ministrijas Atzinības rakstu, pašvaldības aģentūras «Kultūra» vadītājs Mintauts Buškevics, pilsētas galvenais mākslinieks Georgs Svikulis, mākslas pētnieks Māris Brancis un, protams, muzeja darbinieki.
Izstādē aplūkojamās 47 gleznas tapušas no 1973. līdz 2002. gadam: G.Ezerniekam raksturīgajos vēsajos toņos ieturētas tepat Jelgavā noskatītas un neskaitāmajos plenēros gleznotas ainavas; portreti, kuru tapšanā, kā atzīst autors, nozīme ir ne tikai proporcijām un modeļa pacietībai, bet arī personības atklāsmei darba gaitā ritošajās sarunās.
Par savām autoritātēm mākslā G.Ezernieks uzskata latviešu klasiķus. Tas attiecas ne vien uz glezniecību (tuvākie viņam ir Ģederts Eliass un Konrāds Ubāns), bet arī uz mūziku (no Emīla Dārziņa līdz Pēterim Vaskam). Ar rimtu klasiskās mūzikas skaņdarba plūdumu viņš smaidot salīdzina arī savā daiļradē novērojamo stilistisko nianšu maiņu. «Lūk, skarbais stils,» autors komentē enerģiskos vilcienus septiņdesmito gadu beigās tapušā klusajā dabā un, salīdzinot to ar šogad gleznoto maigi tonēto pils skatu, piebilst: «Vecumā cilvēks kļūst smalkāks, tāpat arī es – vairs nedauzu bungas, bet spēlēju klasisko mūziku.»
