Droši vien ne vienā vien redakcijā tika gaidīts Sorosa fonda Latvija un sabiedrības par atklātību «Delna» kopprojekta pētījums «Atklāti par 8. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas finansēm».
Droši vien ne vienā vien redakcijā tika gaidīts Sorosa fonda Latvija un sabiedrības par atklātību «Delna» kopprojekta pētījums «Atklāti par 8. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas finansēm», kurā tika analizēti iespējamās slēptās reklāmas gadījumi masu informācijas līdzekļos pirms vēlēšanām. Ar to tikām iepazīstināti pagājušajā nedēļā.
Analīze veikta no 5. augusta līdz 5. oktobrim, pētījumā iekļaujot piecus televīzijas kanālus un astoņas radiostacijas, kā arī presi – 17 nacionālos latviešu un krievu valodā rakstošos izdevumus, kā arī 39 reģionālos laikrakstus (no tiem 33 latviešu valodā). Pētījuma autori uzskatīja, ka analīze par iespējamo slēpto reklāmu informācijas līdzekļos nepieciešama, lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par faktisko finansu apmēru, ko politiskās partijas tērē priekšvēlēšanu aģitācijai. Pētījuma veicēju izpratnē slēptā reklāma bija politiskās partijas, deputāta kandidāta, partijas nosaukuma, darbības veida, uzskatu vai logo reklamēšana, informatīvo materiālu attiecīgi neapzīmējot un pasniedzot to kā ikdienas televīzijas, radio vai avīzes saturisko pienesumu ar nolūku vairot vai mazināt kādas politiskās partijas popularitāti.
Domājams, ka arī paši pētījuma autori bija nedaudz vīlušies par rezultātu, jo secinājumos iznāca atzīt: «Būtiskas izmaiņas priekšvēlēšanu atspoguļojuma kvalitātē.. ir iespējamas, ja savlaicīgi un atklāti tiek uzsāktas debates par šīs parādības kaitīgo iedabu» vai arī «.. medijiem rūp sava reputācija sabiedrības acīs un daļā mediju vērojama tendence mainīt priekšvēlēšanu atspoguļošanas principus un atturēties no slēptās reklāmas, partiju apmaksātas publikācijas attiecīgi apzīmējot». Varbūt viens no iemesliem bija vairāk vai mazāk veiksmīga likumu sakārtošana šajā jautājumā?
Tāpēc interesanti bija uzzināt, kā pētījumā izskatāmies mēs – tā dēvētās novadu avīzes. Pētījuma autori atzīmē, ka latviešu valodā rakstošā prese priekšvēlēšanu periodā centās sniegt lasītājiem vispusīgu informāciju par visiem politiskajiem spēkiem gan intervijās, gan arī partiju priekšvēlēšanu aktivitāšu aprakstos. Tomēr mūsu darbā atrasti arī, pētītāju vārdiem sakot, «138 iespējamās slēptās politiskās reklāmas gadījumi». Tādi konstatēti visās 33 «monitorētajās» reģionos iznākošajās latviešu avīzēs. Visbiežāk tas noticis rakstos, kuros «viedokļi par deputāta kandidātu vai partiju atlasīti, lai apstiprinātu vēstījuma sākotnējo mērķi veicināt vai mazināt partijas vai deputāta kandidāta popularitāti». 65 reizes ārrīgas laikraksti grēkojuši gan rakstos, kas informē par kādas partijas vai kandidāta priekšvēlēšanu aktivitātēm, gan intervijās, gan publicējuši ministru, partiju vai Ministru prezidenta preses paziņojumus. 24 reizes esam pieķerti, kad bijusi vēlēšanās pieminēt deputāta kandidātu bez acīmredzama iemesla. Vienvārdsakot, paši sacerējuši pseidonotikumu. Tikai viens laikraksts «pieķerts» 13 iespējamās slēptās reklāmas gadījumos, citiem grēku mazāk, bet piecas avīzes publicējušas pa vienai it kā slēptai reklāmai.
Kur tad atradām «Ziņas»? Pēc pētījumu autoru domām, četras reizes pieminējām kādu partiju vai deputāta kandidātu bez īpašas vajadzības. Tāpat kā vesela rinda laikrakstu, bijām krituši kārdināšanā uzrakstīt par Smaida ordeņa piešķiršanu vissmaidīgākajam mūspuses iedzīvotājam, bet, kā par nelaimi, šīs akcijas iniciators Smaidis Aizpurietis bija viens no deputātu kandidātiem kādas mazpazīstamās partiju sarakstā. Smagi iekritām, tā sakot. Vēl pārmetumus izpelnījāmies par ziņu, kurā labvēlīgā gaismā piesaukts mūspusē populārais zemkopības ministrs, bet divās publikācijās pētītājiem licies, ka esam nostājušies «Latvijas ceļam» vēlamās pozīcijās.
Jāpiebilst, ka plašas diskusijas par slēpto reklāmu un tās analīzes kritērijiem tika uzsāktas jau labu laiku pirms analīzes sākuma 8. augustā. Jau tad pētījuma veicējiem tika norādīts uz iespējamām nepilnībām. Kā redzams no pašu autoru secinājumiem, lielā mērā tie arī piepildījās. Īpaši neloģiska likās atruna, kāpēc līdzīgs slēptās vai atklātās politiskās reklāmas monitorings netika veikts žurnālos. Diez vai pilnībā varētu piekrist projekta direktorei Lolitai Čigānei, ka «žurnāla formātam raksturīgas pozitīvas intervijas, kurām grūti piemērot kontroles kritērijus». Ja reiz dažus masu informācijas līdzekļus mēģināja padarīt vienlīdzīgākus par pārējiem, tad šāda atruna neiztur kritiku. Kāpēc gan tieši žurnāla «Auto» septembra numura lasītājiem trijās viena otrai sekojošās intervijās būtu jāuzzina, kāda automašīna patīk attiecīgiem deputātu kandidātiem vai kā viņi pavada savu brīvo laiku pie auto stūres? Vai varbūt bija grūti pēc iepriekš nospraustajiem kritērijiem novērtēt tā paša mēneša «Veselības» numurā publicēto interviju (aprakstu) par kādas vēlēšanās nu jau uzvarējušas partijas deputātes ļoti veselīgajiem dzīves principiem?
Cerēsim, ka nākamajās vēlēšanās publikācijas tiks vērtētas «pēc būtības», nevis pēc kādiem pašu iedomātiem formāliem kritērijiem.
