Tā kā kopš otrdienas Latvijā iestājušies «jaunie laiki», kad vietas Saeimā oficiāli mantojuši citi politiķi un amatā jāstājas arī jaunajiem ministriem, vakar LR Zemkopības ministrs Atis Slakteris rīkoja atvadu preses konferenci.
Tā kā kopš otrdienas Latvijā iestājušies «jaunie laiki», kad vietas Saeimā oficiāli mantojuši citi politiķi un amatā jāstājas arī jaunajiem ministriem, vakar LR Zemkopības ministrs Atis Slakteris rīkoja atvadu preses konferenci. Ja jaunās valdības veidošana būs veikusies tik zibenīgi, kā to paredzējis par Ministru prezidentu nominētais Einārs Repše, tad šodien Saeimai vajadzēs apstiprināt jauno valdības kabinetu. Zemkopības ministra portfeli tajā paredzēts uzticēt politiskās apvienības «Zaļo un zemnieku savienība» pārstāvim Mārtiņam Rozem. Apsveicam ministru ar stāšanos amatā, pie reizes novēlot viņam panākumus gan nozares vadītāja postenī, gan arī vārdadienas zoss notiesāšanā!
Valdības maiņa ir labs iegansts ne tikai jaunu perspektīvu iezīmēšanai, bet arī pagātnes izvērtējumam, tāpēc «Ziņas» aicina retrospektīvi atskatīties uz tiem cilvēkiem, kas kopš neatkarības atjaunošanas vadījuši Latvijas zemniekus turp, kur esam.
Atskats pagātnē
Kopš 2000. gada maija līdz pat šim brīdim nozares stūri turējis Atis Slakteris.
Pirms viņa Zemkopības ministra kabineta saimnieki Daugavmalas «skābbarības tornī» bijuši:
Aigars Kalvītis (no 1999.gada 16. jūlija līdz 2000. gada 5. maijam);
Pēteris Salkazanovs (no 1999. gada 4. februāra līdz 1999.gada 16.jūlijam);
Vents Balodis (no 1998. gada 23. decembra līdz 1999. gada 4. februārim);
Andris Rāviņš (no 1997. gada 7. augusta līdz 1998. gada 26. novembrim);
Roberts Dilba (no 1996. gada 30. maija līdz 1997. gada 7. augustam);
Alberts Kauls (no 1995. gada 22. decembra līdz 1996. gada 6. maijam);
Āris Ūdris (no 1994. gada 19. septembra līdz 1995. gada 22. decembrim);
Jānis Kinna (no 1993. gada 3. augusta līdz 1994. gada 19. septembrim) un
Dainis Ģēģers (no 1990. gada 15. maija līdz 1993. gada 2. augustam).
Vidēji ministri mainījušies gandrīz reizi gadā, un arī tas lielā mērā nozarē iespaidojis gan radikālas pozitīvās izmaiņas, gan neveiksmes.
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas krasi mainījās lauksaimniecības vadības uzdevumi un funkcijas. Sociālisma sistēmā Lauksaimniecības ministrijas (vēlāk Agrorūpnieciskās komitejas) uzdevums bija novadīt «no augšas» ražošanas plānus, sadalīt materiāli tehniskos resursus un kontrolēt norādījumu izpildi. Tiesa, iepriekšējā sistēmā bija arī pozitīvais. Piemēram, lauksaimniecības produkciju varēja realizēt bez lielām problēmām. Padomju Savienības pieprasījums pēc pārtikas produktiem bija pastāvīgs un garantēts: vispārējā deficīta apstākļos Lielais Vēders nebija piepildāms, tādēļ vietējā tirgū bija nepārtraukts piena un gaļas produktu trūkums. Lauksaimniecības vadība bija samērā vienkārša, jo nekādi normatīvo dokumentu projekti nebija jāgatavo, lielākoties tie bija jāpārraksta no Maskavā sagatavotajiem un apstiprinātajiem.
Zemkopības ministriju atjaunoja 1993. gada 1. augustā. Apstiprinot tās nolikumu, tika izvirzīti jauni uzdevumi un jaunas funkcijas, apstiprināta jaunā ministrijas struktūra. Visi iepriekšējās Agrorūpnieciskās komitejas darbinieki tika atbrīvoti, un Zemkopības ministriju veidoja pilnībā no jauna atbilstoši jaunajiem uzdevumiem un šādām funkcijām:
1) koordinēt privatizācijas procesu;
2) izstrādāt likumprojektus un citu normatīvo aktu projektus;
3) veicināt tirdzniecību ar ārvalstu uzņēmējiem un tā tālāk.
Tā kā notika pāreja uz Eiropas tipa ministriju, daļēji tomēr saglabājās arī iepriekšējās funkcijas. Piemēram, pārzināt augkopības un lopkopības produkcijas resursus, prognozēt to nodrošinājumu. Ministrijas struktūrā saglabājās augkopības, lopkopības un mehanizācijas nodaļas.
Nākamā lielākā lauksaimniecības vadības reorganizācija notika 1997. gada februārī, kad tika apstiprināta jaunā struktūra. Tās uzdevums ir tuvināt Zemkopības ministrijas funkcijas konkrētām atbilstošā perioda prasībām. Tika izveidoti šādi departamenti:
Lauksaimniecības stratēģijas un kooperācijas departaments;
Produkcijas kvalitātes vadības departaments;
Tirgus politikas departaments;
Valsts īpašuma uzskaites un saglabāšanas departaments.
Šo departamentu nosaukumi vien liecina par ministrijas jaunajām funkcijām, kas vairāk atbilst tirgus ekonomikas prasībām. Pēdējā reorganizācija Zemkopības ministrijā notika 2000. gada pirmajā pusē, kad tika izveidots Lauku atbalsta dienests (LAD) un rajona posms tika atdots Lauku atbalsta dienesta (LAD) struktūrām. Nozares vadības reorganizācija lielā mērā tika piemērota Eiropas Savienības prasību īstenošanai, darbības sinhronizācijai un arī sekmēja pirmsiestāšanās sarunas ES.
Ar pašcieņu, ne pastieptu roku
Tagad, kad, runājot nesenā Ministru prezidenta Andra Bērziņa vārdiem, iepriekšējā valdība valsti pievedusi pie pašām ES durvīm un atlicis tikai «nospiest zvana pogu», ir svarīgi to izdarīt gan «atbilstoši etiķetei», gan, saglabājot pašcieņu, lai pa šīm durvīm varētu ieiet nevis kā lūdzēji, bet kā pilntiesīgi vienotas saimes locekļi.
Tieši tālab arī ārpus pirmsvēlēšanu un pēcvēlēšanu aktivitātēm Latvija piedalījās un turpina piedalīties dinamiskās sarunās ar ES par mūsu lauksaimniekiem izdevīgākiem nosacījumiem. ZM ierēdņi, apzinādamies, ka reizēm nav sadzirdēti un saprasti pirmajos sarunu piegājienos, ir apņēmīgi neieciklēties, neapvainoties un nesēdēt kaktā, bet gan klauvēt atkal un atkal, skaidrojot mūsu pozīciju. Šādas neatlaidības rezultātā, piemēram, ir uzklausīti Latvijas argumenti attiecībā uz jēlcukuru, un Latvija saņēmusi piedāvājumu noteikt cukura kvotu 66500 tonnas, kas faktiski ir lielāka nekā nacionālā kvota.
Taču ir jāsakārto un vēl pārliecinošāk jāsniedz informācija par tieši pārdotā piena kvotas pamatojumu, jo sākumposmā, lai panāktu ES izpratni, sarežģījumus radīja apstāklis, ka Latvijas statistikas datos ar tieši pārdotā piena jēdzienu tika saprasta cita veida produkcija, nekā bija īstenībā. Patlaban ES piedāvātais skaitlis tieši pārdotajam pienam ir četras reizes zemāks, nekā Latvija gatava pierādīt (cerības vieš tas, ka ES jau izpratusi un akceptējusi Krievijas krīzes ietekmi piena tirgū).
Būtisks sarunu gaitas panākums ir arī piedāvātais investīciju atbalsts. Tas paredz labākus noteikumus nekā pašlaik īstenotā SAPARD programma: no ES un Latvijas līdzekļiem projekti tiks samaksāti līdz pat 65 procentiem (maksājot jaunajiem zemniekiem mazāk labvēlīgās teritorijās).
Par spīti daļējam pesimismam un neticībai, Latvijas lauksaimniecības sarunu ar ES maratons uzsākts cerīgi. ZM jāturpina gatavot tā gaitai būtiska informācija, izsverot, no kurām prasībām neatkāpsimies nekādā gadījumā un kuras nupat minēto vārdā varam atļauties mazliet mīkstināt. Sarunu maratona posms ZM komandai prasīs vēl regulārāku un ciešāku sadarbību un viedokļu saskaņošanu ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi nekā līdz šim. Vēl vairāk jāsasprindzina «muskuļi» un «nervi». Tādēļ jānovēl, lai jauna, apņēmīga un pieredzējuša cilvēka (tāds Mārtiņš Roze nenoliedzami ir) stāšanās atbildīgajā zemkopības ministra amatā veicinātu tās panākumus un līdz ar to vairotu visu Latvijas zemnieku, visu lauku iedzīvotāju izredzes uz labklājību.
