Mikas Kaurismeki kinematogrāfiskajās iecerēs nereti netrūkst ne holivudiska vēriena, ne gaumes, īpaši daudz bijis filmu vai nu par ceļojumiem, vai vismaz ar netiešu aicinājumu ceļot.
Mikas Kaurismeki kinematogrāfiskajās iecerēs nereti netrūkst ne holivudiska vēriena, ne gaumes, īpaši daudz bijis filmu vai nu par ceļojumiem, vai vismaz ar netiešu aicinājumu ceļot. No brāļiem režisoriem Kaurismeki Mika ir vecākais un, jāatzīst, līdz šim dzimtenē populārākais. Lai arī ko šajā samērā būtu mainījusi somu neoreālisma ģēnija Aki Kaurismeki filmas «Cilvēks bez pagātnes» nupat saņemtā Kannu atzinība, kā liecina nesen pabeigtais vairāku nedēļu darbs pie Mikas jaunākās filmas «Saldumiņš» Latvijā, viņš brālim ir priekšā vismaz vienā ziņā – spējā novērtēt un izmantot kopražojuma filmu veidošanas iespējas, ko paver jaunu dalībvalstu pievienošanās Eiropas kinofondam. Vienīgais Latvijas pārstāvis četru galveno lomu atveidotāju vidū filmā, ko Kaurismeki dēvē par savu pēdējo «road movie», ir jelgavnieks paureliftinga pionieris un nu jau sesto gadu – pieprasīts teātra un kino aktieris Aleksandrs Radzēvičs. Par filmu varēs spriest pēc tās iznākšanas uz ekrāniem pavasarī, bet jau šodien pirmizrādi piedzīvo Alvja Hermaņa režisētais «Stāsts par Kasparu Hauzeru», kurā Aleksandrs tēlo Svešo – titulvaroņa slepkavniecisko audžutēvu.
Pastāsti par savām līdzšinējām teātra un kino gaitām!
Pirmais darbs bija Dailes teātrī 1996. gadā – «Pils Zviedrijā» jaunā režisora Daiņa Gaideļa iestudējumā. Pēc dažiem gadiem Dainis mani uzaicināja vēlreiz – uz «Mistērijām» turpat Dailes teātrī. Tas notika 1999. gadā.
Nākamais posms bija pirmā filmēšanās – nu jau jāsaka, tuva drauga – Jāņa Vingra īsfilmā «Slikta vieta».
Abi mani atrada Baltijas Talantu aģentūrā, kur sevi pieteicu 1996. gadā.
Uzņemšanas laikā mani satika Alvis Hermanis, kas, tāpat kā es, spēlēja Vingra filmā. Viņš piedāvāja man piedalīties savā izrādē «Brīvais kritiens» Jaunajā Rīgas teātrī. Un nu jau trešo sezonu tā, var teikt, ir viena no Latvijā pieprasītākajām. Tagad Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē ir jauna pirmizrāde – «Stāsts par Kasparu Hauzeru».
Cik saprotu, izrādes tapšanas ierosmē loma bija arī filmai, kuru par šo mistisko tēlu savulaik uzņēmis Verners Hercogs. Tu savukārt esi filmējies viņa jaunākajā darbā.
Jā, tā kā Jānis Vingris, ar kuru es sadarbojos, savukārt sadarbojās ar Verneru Hercogu, 2000. gadā man piedāvāja piedalīties Vernera Hercoga filmā «Neuzvaramais». Daudzi tās kadri tapa arī tepat Latvijā – Kuldīgā. Manas epizodes uzņēma Viļņā. Biju tāds kā asistents, līdzjutējs, draugs cirkus spēkavīram, kuru uzvar galvenās lomas atveidotājs. Anglis Džimijs Rīvss ir pazīstams arī kā viens no Pasaules Spēkavīru federācijas vadītājiem, galvenais tiesnesis. Pēc gada pasaules čempionātā Gdiņā visi trīs atkal satikāmies – viņš, es un Juko Ahola, kas filmā cirka arēnā pieveica manu draugu Džimiju. Ne tikai Jelgava vai Latvija – maza ir arī pasaule.
Darbošanās četrās filmās pie četriem dažādiem režisoriem. Ir iespēja salīdzināt…
Jā, vēl visam pa vidu bija filmēšanās tepat Latvijā pie Jevgeņija Paškeviča darbā «Golfa straume nes tālāk» – filmā, pie kuras tagad darbs finansiālu iemeslu dēļ apstājies. Paškeviča kungam, salīdzinot ar Vingri, protams, lielāka pieredze (pēdējos gados gan, cik zinu, režijā viņš nebija darbojies). Taču ar ārzemnieku stilu sevišķi pēdējo darbu pie Mikas Kaurismeki «Honey Baby». Jāpiekrīt, trīsdesmit četrdesmit cilvēku lielās uzņemšanas grupas darbs izcēlās tieši ar organizētību un ātrumu: atbrauc, uz plika lauka momentā uztaisa darba vietu – novieto kameras, pārējo aparatūra, palīglīdzekļus –, pa rāciju paziņo «Pievest aktierus!», mūs iesēdina melnos mersedesos un – tinkš! – no atpūtas vietas uz uzņemšanas vietu. Brīžiem, kad filmēšana nenotiek, katram ir savs treilerīts – pārvietojams dzīvoklītis. Tur var skatīties televīziju, klausīties mūziku, spoguļoties vai vārtīties pa gultu. Visbiežāk, protams, mācījāmies tekstu. Sevišķi jau es. Angļu teksta apgūšana bija liels, nepārtraukts sasprindzinājums: iemācies tieši tā, kā tur uzrakstīts, bet dažas minūtes pirms filmēšanas režisors izdomā kādas izmaiņas uztaisīt…
Verners Hercogs režiju veidoja vienpersoniski – visu, kas un kā jādara, rādīja pats, lai sasmīdinātu bērnus un publikas skati iznāktu tādi, kā vajag. Pats pūlējās – gandrīz vārtījās pa arēnas skaidām.
Mika Kaurismeki galvenokārt izvērtēja pašu darbības vietu, deva norādījumus, piemēram, Aleksandram šajā epizodē vajadzētu darīt tā un tā, tad asistenti nāca klāt man un stāstīja. Tā kā pārvaldu poļu valodu, manu sazināšanos atviegloja tas, ka viens no asistentiem bija polis. Pašam tā vien šķita – katrs nākamais dubls izdodas arvien vieglāk. Domāju, Kaurismeki ar manu darbu bija apmierināts.
Un pats?
Lielas atšķirības starp mani un manis tēloto varoni nebija. Labi, filmā varbūt nedaudz paspilgtināts, bet apmēram tikpat «šiverīgs» kā ikdienā. Un vismaz tādā ziņā, ka esmu vietējais un viņi – ārzemnieki, katrs tēlojām to, kas esam.
Pirmie režisori tevi atrada Baltijas Talantu aģentūrā, bet kas pamudināja sevi tai pieteikties – no kurienes vēlēšanās izmēģināt spēkus uz skatuves? Iepriekšēja saskare ar to?
Pamatskolā – dramatiskajos kolektīvos. Tas arī viss. Uz skatuves un publikas priekšā startē arī sportā. Vidusskolas laikā un vēl dažus gadus pēc tam biju bundzinieks estrādes orķestrī. Par Baltijas Talantu aģentūru nejauši dzirdēju pa radio. Bija sludinājums, ka filmai, kuru toreiz taisījās uzņemt, meklē maza auguma cilvēkus. Darbs tā arī palika neuzņemts, bet pieteikties pieteicāmies. Un ne tikai tas… Šādi, piemēram, iepazinos ar līdzīga auguma vīru no Tukuma – Andri Ruduli – un iesaistīju viņu savā sportā. Rezultāts – 2000. gadā Andris kļuva par Eiropas čempionu. Viņš ir vairākkārtējs Eiropas un pasaules vicečempions. Tā, ka… Mēģināt vienmēr ir vērts, kā esmu konstatējis. Jālien tikai iekšā visur, kur var ielīst. Esmu iemetis aci arī politikā, vismaz ar cilvēkiem esmu iepazinies. Labi, miljonus kopā neesam zaguši, bet pazīstami esam.
Spīlbergs, Formans, Skorsēze savukārt ir režisori, ar kuriem līdz šim sadarbojies «Saldumiņa» galvenās lomas tēlotājs Henrijs Tomass. Uzņemšanas laukuma fotogrāfijās bieži esat redzami kopā. Vai sarunās dalījāties arī aktiera pieredzē?
Pļāpājām galvenokārt par sadzīviskām lietām, «pamētājām» kādu humoru, nekādus valsts noslēpumus viens otram neizpaudām. Komentēju dažu labu mums ikdienišķu, bet viņam nepierastu lietu.
Pārsteidzošā droši vien bija daudz.
Domāju gan. Sākot jau ar uzņemšanas laukumu – mūsu mākslinieka Jurģa Krāsona sagatavotajām efektīgajām cirkus būvēm. Nedalītu sajūsmu izpelnījās «mocis» – padomjlaika «emku». Filmā man bija jābrauc gan ar zirgu, gan ar vilcienu, un cerēju, ka varbūt iedos izlaist arī ar motociklu, taču tas bija paredzēts Tomasa un viņa partneres Irinas Bjerklundas varoņu bēgšanai. Tomass bija gatavs «moci» nopirkt un kā tādu antikvāru rekvizītu aizvest uz Ameriku.
Par viņu runājot, īpašs bija tas, ka, mūziķis būdams, viņš katru brīvu brīdi veltīja šai nodarbei. Kopā ar draugiem viņš taisās dibināt senās mūzikas ansambli un, kā sapratu, te viņš bija iegādājies… kā sauc to instrumentu, kuru pūš tajā ādas maisā …
…dūdas…
Filmā Henrijs Tomass ir rokmūziķis, kas piekritis doties pēdējā koncertturnejā. Taču tad satiek Irinas Bjerklundas tēloto krievu meiteni un palīdz viņai bēgt – no Vācijas uz mājām Murmanskā.
Kā bēgļu ceļā pagadies tu?
Vilcienā. Es braucu uz vietu, kur pašlaik atrodas mans cirks. Esmu paslēpies, jo braucu «par zaķi», tāpēc viņi mani nepamana, sāk mīlēties un uzgāžas man virsū…
Tu viņiem kļūsti par tādu kā ceļvedi.
Jā, es viņus ievedu cirkā, kurā pats strādāju. Ceļojuma daļā, kuru viņi pavada kopā ar mani, skaistā somu meitene uzstājas kā dejotāja, teiksim, ar čūskām… Skaisti! Viņai tas izdevās jau pirmajā reizē – deja ar čūsku, milzīgu, resnu čūsku ap kaklu…
…pitonu vai?
Jā, jā, tik garš un resns – ja pieķērās pie kājas, tikko vaļā varēja dabūt.
Vai atgadījās arī kas tāds, ko par neaizmirstami dīvainu atzītu ne vien šaipusē pirmoreiz ieradies ārzemnieks, bet arī, piemēram, tu?
It kā ne. Viens gan: kopš filmēšanas beigām bija pagājusi jau vairāk nekā nedēļa, kad pieķēru sevi atkal un atkal miegā turpinām «strādāt» pie tās – piedaloties jaunu, nomodā neredzētu ainu uzņemšanā. Sapņos filmēšanas turpinās.
