Todien lauku omulība un prieks valdīja leišmalē – Vilces pagasta zemnieku saimniecībā «Skates» sumināja namatēva Mārtiņa Ošenieka vārdu, atzīmēja Mārtiņdienu un svinēja saimnieka dēla Edgara dzimšanas dienu.
Todien lauku omulība un prieks valdīja leišmalē – Vilces pagasta zemnieku saimniecībā «Skates» sumināja namatēva Mārtiņa Ošenieka vārdu, atzīmēja Mārtiņdienu un svinēja saimnieka dēla Edgara dzimšanas dienu. Trīs zaķi ar vienu šāvienu! Bet ar vērienīgu un pamatīgu šāvienu…
Kas skanēja, kas žvadzēja
«Skatu» sētas pagalmā?
Tur sabrauca mārtiņbērni
Ar sudraba zobeniem.
Improvizētajā tautasdziesmā minētie zobeni viesiem bija aizmirsušies mājās.
Mārtiņdiena
Aivars Plūdums: Arī manā jaunībā Mārtiņdienu svinēja.
Laima Plūduma: Senie latvieši Mārtiņos gaili kāva, bet paraža svētku galdā pasniegt treknas zoss vai pīles cepeti ir pārņemta no vāciešiem. Atceros, kad biju jauna, sanācām bariņš kopā, pārģērbāmies un gājām te rotaļās, te ķekatās. Ļoti interesanti bija. Toreiz cilvēku starpā valdīja lielāka kopības izjūta. Ķekatnieki staigāja no mājas uz māju. Piemēram, pie manis atnāca budēļi un es nedomājot gāju viņiem līdzi uz citām mājām.
Aivars Plūdums: Cilvēki bija ticīgāki, cienīja latviešu tautas tradīcijas.
Laima Plūduma: Nebija tādas mūzikas kā tagad. Paši dziedājām, gājām rotaļās, devām ēst ķekatniekiem, un jautrības netrūka.
Aivars Plūdums: Laukos vēl silti atzīmē Mārtiņus, bet pilsētā – varbūt nedaudz.
Mārtiņš Ošenieks: Man katru gadu vārda svētkos kāds jau nu noteikti atved dzīvu putnu – zosi vai gaili. Putna gaļas ēdiens mums vienmēr ir Mārtiņdienas galdā. Manuprāt, svētkiem piestāv šāgada maltīte – štovēti kāposti ar ribiņām. Arī kādu mēriņu iedzeram un ar visu cienājam sabraukušos mārtiņbērnus.
Inese Ošeniece: Mārtiņdienā mēs te satiekamies – tuvākie radiņi. Apmēram (mazliet padomā – D.L.) trīs desmiti jau iznāk.
Mārtiņš Ošenieks: Vairākus gadus uz Mārtiņiem kāvām pīli vai zosi. Kādreiz speciāli uz leišiem putnu pirkt braucām. Pēcāk paši zosis audzējām.
Edgars Ošenieks (joko) : Nē, nē! Uz manu jubileju putnu kāva, bet Mārtiņi – viena nejauša sakritība!
Mārtiņš Ošenieks: Te ir tik daudz lapsu, kas met kāru aci uz mājputniem, ka tos brīvi turēt nav iespējams.
Edgars Ošenieks: Saki, kā ir: zosis piekakāja visu sētu, pat mājas lievenīti.
Laima Plūduma: Zosis ir jāgana. Kurš tagad to darīs?
Inese Ošeniece: Mums bija arī muskuspīles, bet man nepatīk ūdensputni. Bija grūti. Ir taču arī citi ēdieni. Vistas gan turam, tās dod oliņas. Mūsu kūtiņā mājo 24 vistas un seši gaiļi.
Svētki
Mārtiņš Ošenieks: Es zinu, ka Mārtiņdienā jāiet čigānos.
Edgars Ošenieks: Es gan nezinu, kas jādara. Āāā! Jāpabeidz visi lauku darbi. Šīs mums ir apvienotās Mārtiņu un apkūlību svinības. Nokūlām gan jau pirms laba laika.
Jānis Ošenieks: Par Mārtiņdienu esmu maz ko dzirdējis. Pilsētā priekšroku dod importētajiem svētkiem – Helovīnam, Valentīna dienai.
Mārtiņš Ošenieks: Pie tā vainīgas ir vecmāmiņas. Viņām jānodod tālāk informācija par tautas tradīcijām.
Artūrs Ošenieks: Jaunie svētki nāk ar lielu vērienu, saistošu atribūtiku un «lipīgām» izdarībām. Visādi biedēšanas pigori notiek Visu svēto naktī vai, piemēram, vienam otru mīlēt un iepriecināt māca Valentīna diena. Tie vienkārši uzvar cīņā ar pašmāju svētkiem, it kā savdabīgā konkurencē izspiež tos ārā.
Vilis Ošenieks: Kas tas Helovīns tāds ir(a)? Es nezinu…
Jānis Ošenieks: Bet es, piemēram, nezinu, kas ir Lāčplēša diena.
Artūrs Ošenieks: Vecvecāki, kāpēc nemācāt?
Edgars Ošenieks: Pa televīziju taču visu izstāsta!
Aivars Plūdums: Bet kāpēc mums tas viss jāpārņem no ārzemēm? Pašu svētku taču gana, taču nav gribēšanas tos svinēt.
Artūrs Ošenieks: Jums ir kādas pretenzijas?
Inese Ošeniece: Nē, nav, taču man jaunie svētki neko neizsaka. Dzirdēju, ka Visu svēto nakts ir sātanistu svētki.
(Jaunieši cenšas saimnieci pārliecināt par pretējo.)
Laima Plūduma: Manas paaudzes cilvēkiem «jaunpienācēji» ir pilnīgi sveši.
Jānis Ošenieks: Priekš kam tad ir latviešu veļu diena…?
Mārtiņš Ošenieks: Bet Mārtiņdienas tirgus jau gan pilsētā notiek.
Edgars Ošenieks: Kā tad to atšķirt no ikdienas tirgus?
Aivars Plūdums: Svētku tirgum jābūt ar vērienu, pasākumiem, visādām ēverģēlībām, lai to ievēro!
Mārtiņš Ošenieks: Man savs vārds patīk. Nežēlojos. Esmu apmierināts, ka vārdadiena iekrīt svētkos. Mārtiņiem par godu radušās mārtiņrozes, citiem vārdiem puķu nav. Jaunāko dēlu nosaucām par Jāni, lai vasaras saulgriežos būtu pašiem savs Jānis.
Zinu, ka Mārtiņos kauj gaili deviņiem cekuliem. Un vēl ir tāda dziesma: (vispirms visi vienojas, ka dziesmas pirmais vārds ir «šau», nevis «čau» – D.L.) «Šau, kāda runa, Mārtiņ, par lietu šo var būt…»
(Visi sāk dziedāt.)
Brīvbrīži
Vilis Ošenieks: Man patīk kāršu spēle.
Mārtiņš Ošenieks: Es spēlēju ģitāru. Mēs visi uzdziedam. Dziedu arī strādājot, to pat kaimiņi var apliecināt.
Inese Ošeniece (kā vienmēr, gādīgi un laipni): Varbūt iedzersim kafiju? Dzīvojam laukos, klusā nostūrī, taču mums nebūt nav vientuļi. Mājā vienmēr ir seši septiņi cilvēki, un bieži kāds atbrauc ciemos. Patīkami, ka mūs atceras un apciemo. Esam viesmīlīgi. Agrāk dzīvoju pilsētā, bet, šķiet, ka tur vairs nevarētu, nemācētu dzīvot. Laukos ir pierasts.
Mārtiņš Ošenieks: Tu nevari, bet es negribu.
Lauksaimniecība
Inese Ošeniece: «Skatēs» dzīvojam un saimniekojam jau 12 gadu. Pirmo 1989. gadā iekopām ķiploku dobi.
Mārtiņš Ošenieks: Lauksaimniecībā izmantojamā zeme tagad guļ zem sniega. Nākamgad pirmo reizi sēsim rapsi. Cukurbietes neaudzējam, tātad augu sekai vajadzīgs kas cits. Kooperatīva «Latraps» un Zemnieku saeimas biedra statusā man pagājis pirmais darba gads. Bija izdevīgi, jo saņēmu atlaides degvielai, minerālmēsliem, ķimikālijām. «Latraps» viesa drošību, ka būs, kur nodot graudus, un iepirkuma cena bija lielāka un stabilāka.
Inese Ošeniece: Ar pliku lauksaimniecību izdzīvot grūti. Var jau būt enerģisks un cīnīties, cik spēka, bet ko darīt, kad lauki vienkārši noslīkst, kā tas notika pagājušajā gadā? Kad iesprūstam parādos, šķiet, ka iekāpts ne tajā vilcienā.
Mārtiņš Ošenieks: Sākumā biju optimists, taču tagad mans kā lauksaimnieka garastāvoklis ir viļņveidīgs. Brīžiem uznāk prieks un enerģija darboties, taču tam pretī nostājas lietas, kas patīkamo apslāpē. Bet nu mainījusies valdība, varbūt būs labāk…
Jānis Ošenieks: Es negribu palikt laukos.
Inese Ošeniece: Ja šeit būtu meitenes un kori, tad varbūt Jānis paliktu.
Edgars Ošenieks: Es laikam esmu saimniecības mantinieks, taču šaubos, vai ar graudkopību vien saistīšu savu nākotni. Visticamāk, pelnīšu, strādājot arī kādu citu darbu.
Inese Ošeniece: Nu visi lauku darbi apdarīti. Varbūt nodibināsim ģimenes ansambli (joko), lai garajos, tumšajos ziemas vakaros būtu ko darīt?
Mārtiņš Ošenieks: Jāremontē tehnika.
Edgars Ošenieks: Atpūtīsimies!
Inese Ošeniece: Liksimies ziemas miegā!
***
Zemnieku saimniecība «Skates»
Atrodas: Jelgavas rajonā, Vilces pagastā
Lauksaimniecībā izmantojamā zeme: 130 hektāru
Audzē: labību
Mājdzīvnieki: 14 ragulopi (septiņas gotiņas), 14 cūku, 30 vistu, septiņi kaķi, trīs suņi
Lauku darbi – apdarīti
