Turpmākajā Latvijas attīstībā 8. Saeimas vēlēšanas atstās ļoti nozīmīgas «pēdas». Mūsu tauta vēlējās redzēt un nu jau redz darbojamies jaunus politiskos spēkus. Bet vai jaunu ekonomisko un sociālo politiku?
Turpmākajā Latvijas attīstībā 8. Saeimas vēlēšanas atstās ļoti nozīmīgas «pēdas». Mūsu tauta vēlējās redzēt un nu jau redz darbojamies jaunus politiskos spēkus. Bet vai jaunu ekonomisko un sociālo politiku? Vēlēšanu rezultāti apstiprināja: lai piesardzīgi, tomēr tauta izteica uzticību šķietami «citiem» vai vismaz citā veidolā «noformētiem» politiķiem. Zināma daļa uzticības tika veltīta arī tiem, kas atradās pie stūres 7. Saeimas laikā.
Protams, «jaunā» politiskā elite netika nedz laipni sagaidīta, nedz aprūpēta. Taču tikai cilvēki ar patoloģiski perversu iztēli varēja iedomāties, ka izrēķināšanās būs tik nesaudzīga un ciniska. Kārtējo reizi politisko izpriecu izmaksas būs jāsedz Latvijas iedzīvotājiem, jo process tika noregulēts legāli: izmantojot likumā noteiktās tiesības pastāvēt vēl mēnesi pēc vēlēšanām, aizejošā valdība parūpējās sagādāt savai mantiniecei darba ietvaru (jebšu krišanas iespējas), izmantojot pašu jutīgāko valsts pārvaldības instrumentu – Latvijas valsts budžetu.
Pirms aiziet pagātnē, iepriekšējā valdība pēkšņi «pamanīja» visus trūkumcietējus un naudu lūdzošos un dāsni apdāvināja viņus pa labi un kreisi (neaizmirstot visu noformēt ar likumiem, kas būs jāpilda pašreizējai valdībai). Pensionāri, medicīnas darbinieki, skolotāji, valsts ierēdņi, kino nozare, arī pašvaldības un droši vien vēl daudzas citas sfēras, bez šaubām, ir pelnījušas finansējuma palielināšanu. Taču tas ir iespējams vienīgi tad, ja tiek panākta strauja ekonomiskā attīstība un tiek nodrošināta racionāla budžeta līdzekļu pārdale. Tas nav iespējams, ja finansēšanas avots ir neiekasētie nodokļi – tie vispirms ir jāatrod un jāiekasē. Diezin vai to būs iespējams izdarīt 2003. gada 1. janvārī, kad sāksies jaunais budžeta gads un valdībai būs jāsāk pildīt pieņemtos likumus. Pagaidām nerodas pārliecība, ka jauno valdību interesētu ekonomiskā attīstība, tātad visticamāk, ka šis budžeta palielināšanas instruments tik ātri netiks iedarbināts. Tā domāt vedina arī pašreizējā premjera Einara Repšes voluntārais rīkojums steidzami izstrādāt «nulles budžetu» (pret ko iebilst finansu ministrs Dombrovskis un citi reizrēķinu zinoši politiķi). Viņos nav pārliecības, ka valsts budžetu nākamajam gadam izdosies sastādīt līdz Ziemassvētkiem (premjera rīkojumā minētais datums ir 24. decembris, lai vēl 27. decembrī budžetu varētu iesniegt Saeimā).
Iespējams, ka arī šī steiga zināmā mērā ir aizgājušās valdības rīcības izprovocētas sekas. Jo vai gan iepriekšējā valdības kabineta beidzamo nedēļu hiperaktīvās darbības nolūks nebija «iedzīt mietiņu» gadījumam, ja nāktos atgriezties, un šajā nolūkā radīt priekšnoteikumus arvien pieaugošai politiskajai nestabilitātei valstī, kas, protams, kaitētu Latvijas tēlam un aizkavētu investīcijas un attīstību? Tādi draudi pastāv, ja sasteigti tiks pieņemts nereāls budžets: aizrāvušies ar ministru krēslu bīdīšanu, kabinetu iekārtošanu, slepenu un atklātu intrigu dunču trīšanu, jaunie valsts pārvaldītāji vienkārši nespēs pievērst pienācīgu uzmanību budžeta kvalitātei… Tādā gadījumā var tikt traucēta valsts finansēto institūciju darbība. Turklāt paredzams, ka kavēsies tieši iepriekšējās valdības apdāvināto sfēru finansējums…
Tiesa, jaunās valdības vadītājs pieļauj lielāku budžeta deficītu (trīs procentus): tādā gadījumā jaunās valdības sagrāves plāns izgāztos, jo, ja līdzekļu izmantošana sfērās, kurām pašlaik ir palielināts finansējums, būtu efektīva, tas nenoliedzami veicinātu Latvijas attīstību. Taču par to vēl jāpārliecina starptautiskās uzraudzības institūcijas! Acīmredzot tieši šis arguments liek, piemēram, jaunajam iekšlietu ministram pārliecinoši solīt algas pielikumu policistiem (vidēji līdz 400 latiem mēnesī). Taču, zinot, ka «jaunā» valdība faktiski nav nekas jauns, maz ticams, ka tā varētu arī notikt.
Nenoliedzami, jaunais Ministru kabinets pirmajā darbības nedēļā (vismaz ārējās izpausmēs) uzskatāmi demonstrējis sekošanu deklarētajiem principiem – atklātībai un sabiedrības iesaistīšanai. Tomēr principi vieni paši nevar neko nodrošināt. Jābūt vienotai komandai, kas tos atzīst un tiem seko.
Tostarp plosīšanās valdību veidojošo partiju starpā nerimstas, elkoņu cīņas joprojām turpinās. Var, protams, līdz bezgalībai brīnīties par jauno politiķu pieredzes trūkumu un brīžiem pat naivu bērnišķīgumu. Taču vajag arī kritiski novērtēt, piemēram, Zaļo un zemnieku savienības konsekventos mēģinājumus šūpot to, kas jau tā mums ir tik ēteriski nestabils (uz partijas «Jaunais laiks» jaukajiem sapņojumiem būvēts) – ar pirmo piegājienu apstiprinātā valdība.
Neviļus prātā iezīmējas paralēles starp aizgājušās valdības dāsnumu un augoni uz pašreizējās valdības miesas. Vairākas pazīmes liecina, ka augonis vai nu drīz plīsīs, vai arī «uzsūksies». Pirmajā gadījumā sāpēs – īsu brīdi, bet ļoti. Otrajā gadījumā (ja valdība turpinās «mocīties» un kašķēties) infekcija var pārņemt visu organismu. Un tad izveseļošanās var izrādīties grūta un ilgstoša, ja slimnieks nenomirs.
Pagaidām nav zināms, kādus citus zemūdens akmeņus aiz sevis atstājusi aizgājusī valdība un kādus savā azotē slēpj viens vai vairāki pašreizējās valdības koalīcijas partneri. Taču skaidrs, ka viņiem nerūp Latvijas attīstība. Drīzāk izskatās pēc mērķtiecīgas politiskās un ekonomiskās situācijas saasināšanas, lai «bijušie» pēc iespējas ātrāk atgūtu zaudētās varas pozīcijas un, iespējams… tās pat uzlabotu.
