Rīt Latviešu biedrības namā Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesorei selekcionārei Inai Belickai tiks pasniegta Triju Zvaigžņu ordeņa pirmās pakāpes goda zīme par ieguldījumu selekcijas darbā.
Rīt Latviešu biedrības namā Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesorei selekcionārei Inai Belickai tiks pasniegta Triju Zvaigžņu ordeņa pirmās pakāpes goda zīme par ieguldījumu selekcijas darbā. Viņu apbalvojumam izvirzījusi LLU un Stendes selekcijas stacija. Šodien profesore ir mūsu cilvēks.
Nemaz nav tik viegli sastapt cilvēkus, kas savā darbā strādā ar tādu entuziasmu un pašatdevi kā Ina Belicka. Viņas dzīves aicinājums ir selekcija, kurai veltījusi vairāk nekā 40 gadu. Belickas kundzes pamatdarbs ir Lauksaimniecības universitāte. Viņa topošajiem agronomiem māca ģenētiku, augu selekciju un sēklkopību.
Pils pagrabs – otrās mājas
Pils pagrabstāvu, kur iekārtota laboratorija un pasniedzēja strādā kopā ar vēl diviem kolēģiem, viņa sauc par savu darba lauciņu. Ik dienu tur tiek pētīts sēklu materiāls, apkopoti un analizēti rezultāti, lai varētu atkal krustot šķirnes, pētīt un veidot jaunas. Savā laboratorijā Ina Belicka jūtas kā mājās. Un kā nu ne, ja gaisā virmo vasaras smarža – kaltētu graudu aromāts, lauku putekļi – un čab vārpas. Laboratorijā valda klusums, pārējie darbinieki, galvu nepacēluši, cītīgi strādā, šālītēs iebērtos graudus sverot un rūpīgi visu iereģistrējot žurnālā. Profesore teic, ka selekcijā strādājošajiem vajadzīga ārkārtīgi liela pacietība un uzmanība. Agrāk visi graudiņi skaitīti un pārlasīti rokām, šodien to dara mašīnas, un selekcionāru darbs manāmi atvieglots.
«Mūsu rīcībā tagad ir moderns aprīkojums, ar ko lieliski var noteikt maizes cepšanas īpašības,» stāsta profesore. Viņa sīki izrāda visu laboratorijas bagātību, kas ir pamats jauniem atklājumiem. Katra vārpiņa jāizkuļ, graudi rūpīgi jāapskata, jānovērtē, labākie jāizlasa un jāsanumurē. Vēlāk tos iesēj mācību un izmēģinājuma laukā «Vecaucē» un gaida ražu.
«Mūsu mērķis ir izveidot šķirnes, kas spēj konkurēt ar no ārzemēm ievestajām gan ražības un izturības, gan augstās kvalitātes dēļ. Tā ir milzīga konkurence, tikpat sīva kā olimpiskajās spēlēs, uz kurām no visas pasaules tiek tikai paši labākie,» skaidro zinātniece.
Viņa stāsta, ka LLU laboratorijas darbinieki pierādījuši – tikko kā no Sīrijas saņemtā miežu šķirne Latvijas apstākļiem neder, tādēļ selekcionāri ar to tālāk nestrādās.
Astoņi garabērni
Selekcionārs nekad nestrādā viens, viņam ir sava komanda. Tās lielākais sasniegums un gandarījums ir, ja izveidoto šķirni ne tikai piereģistrē, bet pēc veiksmīgas testēšanas iekļauj Latvijas augu šķirņu katalogā. Tas apliecina, ka jaunizveidotā šķirne piemērota audzēšanai Latvijas apstākļos un dod tiesības selekcionāram izsniegt licenci tās tālākai darbībai. Tiek arī piešķirts patents uz 25 gadiem.
Inas Belickas pūrā ir astoņi «graudu bērni», kas laisti tautās. Selekcionāres «vājība» ir mieži, tādēļ no astoņām viņas radītajām šķirnēm sešas ir miežu, viena – auzu un viena – ziemas kviešu.
Par visveiksmīgāko selekcionāre uzskata savu pirmo šķirni ‘Abava’. «Lai arī tā ir ļoti veca – izveidota astoņdesmitajos gados –, tomēr laba. Pēc dažiem gadiem tai jau beigsies patents, bet to pārspēt joprojām ļoti grūti,» priecājas selekcionāre.
Šķirne ieguvusi uzticību ne tikai Latvijā. To sekmīgi audzē arī astoņos Krievijas apgabalos. To, ka šķirne ir laba, pierāda vēl augu šķirņu salīdzināšanas departamentā. Un ‘Abava’ ir tā, ar ko parasti salīdzina jauniņās šķirnes. Selekcionāre stāsta, ka jaunu šķirni var izveidot 15 – 17 gados, bet Latvijā esot tikai trīs miežu šķirņu selekcionāri…
Darbs sākas Jelgavā
Inas Belickas dzīves ceļš vijies līkumu līkumiem, un viņa nelabprāt runā par savu privāto dzīvi. Profesore dzimusi Krievijā latviešu kolonijā, bet pēc kara kopā ar vecākiem atgriezusies Latvijā. Kādu laiku ģimene dzīvojusi Ogres rajonā, un mazā Ina gājusi vietējā Taurkalnes skolā. Viņas mamma strādājusi par krievu valodas skolotāju.
«Atceros, ka mazajās klasītēs mamma mājās laboja burtnīcas un es biju pirmā, kas klasesbiedriem no rīta paziņoja atzīmes,» smej Ina Belicka.
Jelgavā Ina ieradās 1953. gadā un 1. vidusskolā sāka iet 10. klasē. Mamma bija skolotāja 2. vidusskolā. Pēc vidusskolas Ina studēja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā un 1960. gadā to sekmīgi pabeidza. Viņa apprecējās ar savu studiju biedru Mārtiņu un sāka strādāt Lauksaimniecības akadēmijā Augu fizioloģijas un mikrobioloģijas katedrā, pēc tam apmēram gadu viņas darbavieta bija Mežotnes selekcijas un izmēģinājuma stacijā.
Inas Belickas aktīvākā dzīves daļa aizritējusi Stendes Selekcijas un izmēģinājumu stacijā, ko vadīja viņas vīrs Mārtiņš Belickis – tur nostrādāts 17 gadu. Ģimenē izaugušas divas meitas un dēls, kuriem tagad jau pašiem ir sava dzīve. Kopš1987. gada pasniedzēja atkal ir Jelgavā un Lauksaimniecības universitātē strādā par vecāko pasniedzēju, vēlāk jau viņa bija docente, tad asociētā profesore, līdz 2000. gadā Ina Belicka iecelta profesores kārtā.
Bagāts mūžs
Šogad pasniedzēja nosvinējusi savu 65. dzimšanas dienu. Jau rīt saņemtajiem augstajiem apbalvojumiem – 1995. gada Jāņa Lielmaņa prēmijai par izciliem sasniegumiem selekcijā un sēklkopībā un 1998. gada «Sējēja» balvai zinātnē – selekcionāre varēs pievienot Triju Zvaigžņu ordeņa pirmās pakāpes goda zīmi. Ina Belicka to atzīst par augstāko viņai piešķirto valsts apbalvojumu.
Vēl tikai atliek brīnīties: pa kuru laiku zinātniece atpūšas, ja paralēli darbam augstskolā un selekcijā viņa aktīvi darbojas Nacionālajā augu šķirņu un arī promocijas padomē, kas lemj par zinātniskā grāda piešķiršanu.
Profesore lepojas ar saviem studentiem, bet ar nožēlu atzīst, ka valsts lauksaimniecības politika ļoti daudz spējīgu jauniešu, kas varētu strādāt lauksaimniecībā un vēlāk arī zinātnē, atbaida no studijām un viņi izvēlas citas fakultātes. «Kāda var būt nākotne, ja mums pēdējā kursā studē tikai četri studenti!» dusmojas Ina Belicka.
Prieku viņai sagādā padarītais darbs un apziņa, ka kādam varējusi palīdzēt. Pasniedzējas vadībā 53 studenti izstrādājuši savus bakalaura darbus, deviņi – maģistra darbus, astoņi doktoranti specializējušies pie Inas Belickas augu selekcijā, divi doktori izvēlējušies pasniedzēju par savu darbu vadītāju.
Vaļasprieks – ceļošana
Izvaicāta par vaļasprieku, Ina Belicka saka: «Man lielākā laime un prieks ir būt kopā ar pārējiem selekcionāriem no visas pasaules starptautiskajā miežu selekcionāru un ģenētiķu kongresā, kas notiek ik pēc četriem gadiem. Šajā sakarā esmu bijusi Zviedrijā, Kanādā, Austrālijā, bet 2004. gadā posīšos uz Čehiju,» stāsta pasniedzēja.
Agrāk, kad nedrīkstēja brīvi doties uz Rietumiem, Ina izbraukājusi visu padomju zemi. Bet Latvijas brīvvalsts laikā ļoti daudz ceļojusi pa pasauli. Iespaidiem bagātākā un sakārtotākā valsts viņai šķiet Austrālija, kurā noteikti gribētos atgriezties.
Savai mīļajai Latvijai dzimšanas dienā Ina Belicka vēl tapt sakārtotai. Lai beidzot normalizētos stāvoklis izglītībā, veselības aprūpē un zinātnē, jo šīs jomas mūsu valstī atstātas pabērna lomā.
«Man žēl, ka no Latvijas aizplūst prom tik daudz talantīgu un gudru cilvēku tikai tādēļ, ka šeit viņus nenovērtē,» saka zinātniece Ina Belicka. Viņa savu mūžu atzīst par laimīgu, jo dzīvē darījusi to, kas sirdij tuvs, un ar savu darbu varējusi labu darīt arī citiem.
***
Selekcionāres Inas Belickas izveidotās šķirnes
Mieži ‘Abava’, ‘Imula’, ‘Rasa’, ‘Klinta’, ‘Sencis’ un jaunākā – ‘Malva’.
Auzas ‘Līva’.
Ziemas kvieši ‘Moda’.
