Sapnim ir lemts, ka tas piepildās vienreiz. Tad sapņa vairs nav. Piepildījums ir sapņa nāve. Ne jau es ar to gribēju teikt, ka cilvēcīgi ir būt necilvēcīgam. Nē, tieši otrādi.
Sapnim ir lemts, ka tas piepildās vienreiz. Tad sapņa vairs nav. Piepildījums ir sapņa nāve.
Ne jau es ar to gribēju teikt, ka cilvēcīgi ir būt necilvēcīgam. Nē, tieši otrādi. Ar to es gribēju teikt, ka nevajag meklēt un ieraudzīt tikai to dienu, kad autobusa šoferītis aizbrauc tev garām neapstājoties un tev jāpaliek salstam pieturā, jo ārā ir nenormāli tumšs un pat pieturas nav apgaismotas, tādēļ šoferītis vienkārši tevi neierauga. Bet vajag meklēt un ieraudzīt tās dienas, kad, tev skrienot uz pēdējo maršruta autobusu, ar ko vari atļauties braukt, nekavējot ko svarīgu (un neapšaubāmi svarīgs ir itin viss), šoferītis piestāj ar no pieturas jau izbraukušo autobusu, lai tevi pagaidītu. Vajag meklēt un ieraudzīt tās dienas, kad šoferītis, būdams krievu tautības, ieslēdz radio latviešu valodā tikai tāpēc, ka dzird – salonā ir sakāpuši latvieši. Vajag meklēt un ieraudzīt tās dienas, kad ārā ir ļoti, ļoti auksts, bet šoferītis pasaka: «Labrīt!»
Un vajag ne tikai meklēt tādas dienas, bet pašam tādas arī radīt. Jo šoferītis arī ir cilvēks, tāpat kā katrs mēs esam cilvēks. Un cilvēkiem ir cilvēku attiecības. Tāpēc pasmaidi cilvēkam, pasmaidi šoferītim – cilvēkam! Nevajag kāpt iekšā autobusā ar attieksmi šoferītis – darba darītājs.
Agnese, atsaucoties uz publikāciju «Mans sapņu autobuss» «Zemgales Ziņu» 8. novembra numurā
