Es esmu labsirdīga pēc dabas un diezgan grūti sakaitināma. Taču mani dara vai traku un iznīcina jebkuru objektivitāti argumentos citu valstu nekritiska slavināšana.
Es esmu labsirdīga pēc dabas un diezgan grūti sakaitināma. Taču mani dara vai traku un iznīcina jebkuru objektivitāti argumentos citu valstu nekritiska slavināšana.
Nu atbrauc kāda paziņa no komandējuma uz Lietuvu vai Igauniju. Un stāsta neatstāstīdamās, cik tur ir daudz labāk nekā pie mums Latvijā. Asfalts ir gludāks, ceļi taisnāki, cilvēki gudrāki, valdība prātīgāka, jaunatne «dejīgāka», svētki jautrāki… Un tā joprojām. Un ak, kur nu pie mums līdz tam…
Es jau nesaku, ka pie kaimiņiem viss ir melns, es piekrītu, ka tur ir daudz kas labs un varbūt arī labāks nekā pie mums. Un galu galā ir taču paruna labi ir tur, kur mūsu nav. Tomēr mani tracina latviskā pašnoniecināšanās, lepnības trūkums, pazemības aklums. Un, jo aklāki uz ko labu, gaišu, jaunu esam, jo mazāk tas mūsu dzīvē ienāk. Jo vairāk melna sev apkārt sarunājam, jo melnāks viss arī top. Nu stāsti kādam dienu no dienas, ka viņš ir dumjāks par citiem, un viņš tāds kļūst.
Iespējams, šajos Latvijas neatkarības gados varēja padarīt daudz ko vairāk, daudz ko labāk. Bet pilnīgi droša es esmu par to, ka daudz vairāk mēs varējām savu valsti mīlēt. Kāds no mums brauc mašīnā un izmet pa logu izdzertu alus bundžu, banāna mizu un saldējuma papīru. Kāds no mums remontē istabu un visus būvgružus izber klusā meža celiņā. Kāds pamet ceļmalā vecu riepu un saplēstu pudeli. Kāds nozog atstātai mājai logus un durvis, kāds aizved visu jumtu.
Tad latviešu parunu labi ir tur, kur manis nav, apgriežu otrādi tur, kur manis, piedraņķētāja nav, ir labāk.
Manis nav Lietuvā, nav Igaunijā. Tāpēc varbūt taisnība ir manai paziņai?
Manas dusmas izčākst.
