Tovakar bija brauciens uz kādu filmu, bet tikpat labi tā varētu būt teātra izrāde, opera, koncerts vai kur nu kuram sirds kāro.
Tovakar bija brauciens uz kādu filmu, bet tikpat labi tā varētu būt teātra izrāde, opera, koncerts vai kur nu kuram sirds kāro.
I.Ilfs un J.Petrovs ir teikuši, ka automobilis nav greznuma priekšmets, bet pārvietošanās līdzeklis. Runa būs par sabiedrisko transportu – vienalga, vai tas būtu autobuss, vilciens vai mikroautobuss maršrutā Rīga – Jelgava.
Filma sākās pulksten 21, un ar draudzeni, nolēmām pasēdēt kafejnīcā. Sarunas iztraucēja atskārtums, kā pēc filmas tikt mājās uz Jelgavu, un doma, kad beidz savu darbību sabiedriskie transporta līdzekļi. Sākām zvanīt iestādēm, kas mūs varēja informēt, kad no Rīgas uz Jelgavu atiet vēlākais transports. Noskaidrojām, ka ar dažu minūšu atšķirību gan mikroautobusi, gan vilcieni šajā virzienā savu kustību beidz ap pulksten 23. Filma beidzās 23.30. Ko darīt? Pārdot biļetes? Mākslas baudīšana paliek mākslas baudīšana, tādēļ sākām apcerēt, kuri no šaurā Rīgas paziņu loka būtu priecīgi, ja mēs ap pulksten 24 ierastos pārnakšņot. Situāciju izdevās atrisināt, sazvanot draudzenes vīru. Viņš bez īpaša entuziasma bija ar mieru atbraukt mums pakaļ un aizvest uz Jelgavu. Varējām mierīgi turpināt baudīt kafiju un pēcāk arī kino. Filma bija laba.
Jau minētais izteiciens, ka automobilis nav greznuma priekšmets, bet pārvietošanās līdzeklis, vairāk būtu attiecināms uz personīgo transportu. Bet ko lai dara, ja pastāv potenciālā braucēja un personīgā transporta līdzekļa nesavienojamība, sākot ar finansiālajām un beidzot ar veselības problēmām, vai kādas situācijas nepiemērotība personīgā transporta līdzekļa izmantošanai? Kā pārvietoties no Rīgas uz Jelgavu? Ko lai iesāk, ja pēc kādas ekskursijas vai komandējuma Rīgā ierodies pulksten 23 un tev jātiek uz Jelgavu? Es nemaz nerunāju par to, ko darīt, ja jānokļūst, piemēram, līdz Svētei. Un ko lai iesāk, ja kāds režisors nav spējis iekļauties laikā, kuru atvēl sabiedriskais transports?
Pārdomas nav uzbrukums attiecīgajām iestādēm, bet šaubos, vai esmu vienīgā sabiedriskā transporta izmantotāja, kas ir neapmierināta ar to, ka dzīvei jābeidzas pulksten 23. Varbūt par to var padomāt vismaz Jelgavas Autobusu parks, ja ne Latvijas Dzelzceļš?
