Gleznotāja Mārča Stumbra nodomos iejaucās liktenis, un viss notika citādi: mākslinieks bija iecerējis 60 gadu jubilejā muzeja lielajā zālē rīkot plašu ekspozīciju, atskatu vismaz 30 gadu veikumā. Notika citādi.
Gleznotāja Mārča Stumbra nodomos iejaucās liktenis, un viss notika citādi: mākslinieks bija iecerējis 60 gadu jubilejā muzeja lielajā zālē rīkot plašu ekspozīciju, atskatu vismaz 30 gadu veikumā. Notika citādi. Realitāte ielauzās dzīves mierīgajā, labi iekārtotajā ritumā un savlaicīgi ieplānotajai idejai teju vai pārvilka svītru. Taču Mārcis Stumbris nav no tiem, kas padotos. Kā apliecinājums tam ir izstāde, kas nu jau vairākas nedēļas skatāma muzeja lektorijā «Ateneum», tiesa, krietni mazāka.
Tās nosaukums «Svētdienas gleznas» ir visai maldinošs, sak, autors ar mākslu nodarbojas laiku pa laikam, tikai reizi nedēļā, ko tad tur var sagaidīt?! Bet, cik esmu novērojis, Mārcis Stumbris, šķiet, neko nedara pavirši. Visu viņš veic pamatīgi, par gleznošanu nerunājot. Izstāde to pierāda.
Šoreiz skatāmi tikai eļļas darbi (viņš labprāt izmanto arī pasteli), galvenokārt pēdējos divos gados tapušās ainavas, klusās dabas un viens portrets, agrāk radītie darbi gandrīz vai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.
Ekspozīcija ir krāsās koša, dzīvespriecīga. Tā vien liekas, ka Mārcim Stumbrim ir rožaini salda dzīve, bet tas viņam ir raksturīgi – nevienam neklāstīt par savām nedienām. Glezniecība māksliniekam nav tā, kurā jāieliek savi personīgie pārdzīvojumi, sāpe. Māksla viņam ir vieta, kur iegrimt un paslēpties no ikdienišķiem pienākumiem, sadzīves sīkumiem. Tā drīzāk ir laimes sala, kur izplest spārnus un lidot.
Sacītais nav jāuztver tieši, bet simboliskā nozīmē gan. Mārcis Stumbris labprāt glezno Jelgavas un Dobeles vecpilsētu. Viņam nepieciešams sajust pagātnes garu, kad dzīve nebija tik haotiska, drudžaina, nelīdzsvarota. Māksliniekam ir būtiska harmonija, miers. Tas atraisa garu radīšanai. Viņa pilsētu skatos cilvēki dodas savās gaitās, zēni sit bumbu. Šādā pasaulē, kurā valda smalki krāsu toņi un nianses, ļaudis nebļaustās, nelamājas. Te, liekas, laiks iet lēnāk. Dzīve Mārča Stumbra gleznās drīzāk rit kā rituāls. Var jau būt, ka tajā noslēpta kāda nostalģiska nots, tomēr gleznotāja darbi iedveš mieru, saskaņu ar pasauli un sevi un sniedz ievainotai dvēselei veldzi.
Šogad gleznoti pavisam nelieli vecpilsētu skati. Tie viņam ir sava spēka un dzīves apliecinājums, tādēļ gleznoti īpaši niansēti un jūtīgi.
Blakus reālistiskajiem darbiem šoreiz jubilārs īpaši daudz izlicis apskatei Jelgavas un meža ainas, kurās rāmais miers šķietami saplīsis kā gaisa balons. Koki, ēkas, telefona stabi, pilsētas ūdenstornis un pat vientuļais muzikants novakares krēslā sagāzies slīpi.
Pasaulē nekas vairs nav tā, kā ierasts. Priecīgās krāsas, rimtie ritmi vairāk liecina par kaut ko līdzīgu spēlei. Māksliniekam iegribējies parotaļāties. Taču varbūt viņš grib tēlaini parādīt, ka ierastā pasaulesaina vairs nav tāda, kā gribētos? Realitāte ir mainījusies.
Šādi «sagāzti» darbi Mārča Stumbra daiļradē nav retums. Mākslinieks jau agrāk, 70. – 80. gados, blakus miera piesātinātajām gludi gleznotajām ainavām radīja citas – ar pabiezu faktūru, dramatiskiem krāsu kontrastiem, enerģiskiem otas vilcieniem. Arī tajās dominēja diagonālās līnijas. Turpretim tagad šādi darbi kļuvuši gaisīgāki, kaleidoskopiski krāsaināki un tuvojas pasakas noskaņai. Mārcis Stumbris ir liels viltnieks – šķiet, aiz spēles, dzirkstījoša prieka tiek noklusēts paša pārdzīvojumu traģisms.
Izstādē skatītājus iepriecina puisēna Indriķa portrets. Tam mākslinieks pievērsies samērā daudz. Lielākoties tiem ir reprezentējošs raksturs, kas šodien tikpat kā aizmirsts.
Saloniskas noskaņas ieskanas arī viņa klusajās dabās – ziedu gleznojumos. Visbiežāk tiek iemūžinātas lilijas elegantās vāzēs, kam blakus uz galda guļ viena vai vairākas grāmatas. Autors rada kādu iluzori aristokrātisku pasauli. Tajā – kāds var iedomāties – kaut kur aiz gleznas robežām paliek naudas visvarenā pasaule, glaimojot skatītāja pašapziņai vai, gluži otrādi, liekot sapņot par dzīvi krāšņos tērpos, greznos interjeros, kurā sveši sadzīves putekļi.
Taču Mārcis Stumbris saloniski skaistajā formā, šķiet, ieliek savas ilgas pēc garīgas tīrības, apgarotības, dvēseles bagātības, kas šodienas masu kultūras uzvaras gājienā ir nepieciešama, lai pastāvētu kā neatkarīga, savdabīga personība.
Ne katrs spēj uzgleznot saloniskus darbus. Pret tiem izveidojusies nedaudz vīzdegunīgi pašpārliecināta attieksme kā pret zemāka ranga mākslu. Taču tie apliecina augstu profesionālu meistarību, kas jubilāram ir pa spēkam.
Pirmajā brīdī Mārča Stumbra glezniecība, liekas, ir tik vienkārša, viegli uztverama, taču šādas iedomas ir mānīgas. Viņš nāk pie skatītāja ar atklātu skatienu, cieši vērdamies sarunu partnera sejā, bet viņš uzreiz neatklāj savas emocijas, pārdzīvojumus, dvēseles bagātību. Dziļumi mums jāatklāj pašam.
