Par krieviem es mēdzu dēvēt visus, kas runā krieviski. Krievu tradīcija, tāpat kā franču, ir inkluzīva: pietiek pateikt dažus teikumus atbilstošajā valodā, lai tevi uzskatītu par savējo.
Par krieviem es mēdzu dēvēt visus, kas runā krieviski. Krievu tradīcija, tāpat kā franču, ir inkluzīva: pietiek pateikt dažus teikumus atbilstošajā valodā, lai tevi uzskatītu par savējo. Pasē neviens neskatās un asiņu tīrību nepārbauda. Pēdējā laikā es pat esmu pārstājis protestēt, ja mani uzskata par krievu, francūzi vai angli. Kāda galu galā nozīme mūsu etniskajai izcelsmei? Mēs esam tas, ko mēs domājam, kā teica, šķiet, Blēzs Paskāls. Un pēc piecām minūtēm mēs visi būsim eiropieši, atbilstoši mūsu Eiropas pasēm.
Mēs varam, protams, sākt skaldīt matus un sašķelties vidzemniekos, kurzemniekos, zemgaliešos, sēliešos un latgaļos, nerunājot nemaz par pārdaugaviešiem, iekšrīdzniekiem, bolderājiešiem un ķengaradzniekiem, nonākot pie secinājuma, ka ne vien latviešu, bet arī rīdzinieku patiesībā nemaz nav. Tas būtu tik… latviski, tik viensētnieciski, tik «ne mana cūka ne mana druva», atbilstoši latviešu sliktākās folkloras labākajām tradīcijām.
Ļoti pašnāvnieciska attieksme, kuras rezultātā mēs kā latviski runājoša nācija varam nepiedzīvot 2300. gadu. Šai sakarā prātā nāk Sallijas Benfeldes doma, izteikta diskusijā «Mediji Latvijā – integrēti vai sašķelti?» 2001. gada 23. novembrī. Sallija uzskata, ka divkopienu sabiedrībā gan latvieši, gan krievi jūtas vienlīdz lieki un apspiesti, un jājautā, vai ir iespējams, ka mūs vienotu kas pozitīvāks.
labs jautājums. Sallija žurnālistikā ir kā perfekts medību suns – vienmēr problēmai pa pēdām. Varbūt tas ir pozitīvais domāšanas veids kā amerikāņiem? Varbūt tā ir atteikšanās no strausa politikas? Varbūt tiešām ir vērts pārstāt izlikties, ka mēs dzīvojam tai Rīgas paralēlajā dimensijā, kurā krievu nav tikai tāpēc, ka mēs negribam viņus redzēt? Varbūt vajag izvilkt galvu no smiltīm un padomāt par to, kā mēs varētu mūsu krievus integrēt?
Mūsu krievus, jo Krievijas krievi tie vairs nav. Tie ir Latvijas, Baltijas krievi, Pēterburgas tipa krievi, kurus pat es un pat šeit varu atšķirt no citiem lielgabala šāviena attālumā. Vai mēs varam pārstāt skatīties uz viņiem vīpsnājoši un no augšas tika tāpēc, ka viņu latviešu valoda ir tālu no perfektas fluences? Vai angliski runājošā Eiropa stipri vīpsnā par to, ka Latvijas kompāniju vebsaitos angliskie teikumi ir neveikli un gramatika klibojoša? Es šaubos. Normāli cilvēki to uzskatītu par augšanas un integrācijas grūtībām.
Mūsu krievi ir mūsu problēma, un mūsu vietā viņus par funkcionāliem latviešiem nepadarīs neviens. Ja integrācija ir iespējama Vācijā, Izraēlā, Spānijā, Portugālē, Kanādā, ASV un citās valstīs, uz kurām viņi ir izceļojuši, tad mūsu grūtības ir bijušas, ir un būs mūsu ietiepīgā strausa politikā. Segregācijā.
Apjoms ir liels, krievu Rīgā ir vairāk nekā musulmaņu Amsterdamā, kur to esot tikai 10%. Bet tie nav musulmaņi, galu galā krievi mums ir daudz tuvāki gan etnogrāfiski, gan lingvistiski, antropoloģiskais tips arī ir diezgan tuvs, nerunājot nemaz par jaukto laulību statistiku; un tie nav galu galā ne ķīnieši, ne arābi, ne nēģeri vai latīņamerikāņi.
Mums ir bijis ērti aizmirst, ka Rīga nekad nav bijusi latviešu pilsēta. Tā ir runājusi latīniski, vācu dialektos, krieviski, sākot ar Aleksandra II reformu laiku, jo Pēteris I, to iekarojot pirms 300 gadiem, bija pietiekami slīpēts, lai neķertos klāt ne vācu valodai, ne vācu pārvaldes sistēmai.
Ja mūsu lieluma mānija uzmanīgi ieskatītos vēstures grāmatās, tā strauji zaudētu 90% no savas pašpārliecinātības. Summējot abus neatkarības periodus, mēs esam iegājuši tikai ceturtajā gadu desmitā, kas politiskajā vēsturē ir zīdaiņa vecums. Salīdzinājumā ar Itāliju, kura, skaitot no Romas dibināšanas, ir sava trešā gadu tūkstoša beigās. Vai salīdzinājumā ar Krieviju, ja mēs sākam ar kristietības pieņemšanu Kijevas Krievzemē 988. gadā, kura ir sava otrā gadu tūkstoša sākumā.
Paskatīsimies spogulī. Mēs, latvieši, ar administrāciju un pārvaldi paši nekad neesam nodarbojušies, to mūsu vietā ir darījuši vācieši, kuri mūs kolonizēja, zviedri, poļi un krievi. Mums trūkst nepieciešamās politiskās pieredzes, sociālā brieduma un kolektīvā domāšanas veida.
Pārāk daudz negatīvo emociju, kas politikā ir ļoti slikta kompānija. Kas mums traucē būt tolerantiem, radīt iecietīgu atmosfēru un labvēlīgu gaisotni krievu integrācijai? Mūsu kašķīgums, mūsu aizspriedumi, mūsu kolektīvais mazvērtības komplekss vai kolektīvā lieluma mānija? Integrējot krievus, mēs nebūt nekļūsim par sliktākiem latviešiem.
«Politiskām problēmām nevar būt militāra atrisinājuma», tā 20. jūlija rītā teica «Deutsche Welle» angļu redakcija, attiecinot gan šo frāzi uz Ariela Šarona politiku attiecībā uz palestīniešiem.
Segregācija ir politikas vakardiena. Tās šodiena ir dialogs. Parunāsim ar krieviem. Ar mūsu krieviem. Mums ir tik daudz ko apspriest. Parunāsim godīgi. Liksim kārtis galdā. Viņi ir vairāk latvieši, nekā mēs domājam. Un latvieši viņi ir visās pārējās Eiropas valodās, kurās anahroniski feodālais jēdziens «tautība» nekad nav pastāvējis. Viņu integrācija ir mūsu pienākums.
Jo mēs esam pie varas. Politiski. Un stāvoklis uzliek pienākumus. Noblesse oblige*.
* Noblesse oblige – stāvoklis uzliek pienākumus (franču val.)
Pārpublicēts no «Rīgas Balss»
