Spēcīgais vējš dzen aizvien tuvāk Spānijas piekrastei tankkuģa «Prestige» bojāejas laikā izplūdušā mazuta plankumus.
Spēcīgais vējš dzen aizvien tuvāk Spānijas piekrastei tankkuģa «Prestige» bojāejas laikā izplūdušā mazuta plankumus. Viens no tiem 32 kvadrātkilometru platībā tuvojas jau agrāk piesārņotajai krasta joslai dienvidos no Lakorunjas.
Ekologi paziņojuši, ka šī var izvērsties par vienu no lielākajām ekoloģiskajām katastrofām pēdējo desmit gadu laikā. Mēs, protams, sēžot pie televizora, varam šausmināties par to, kas notiek Spānijā, un aizmirst. Bet daba to neaizmirsīs. Mēs, protams, varam nepievērst īpašu uzmanību tam, ka Latvijā kāpu zonā viena pēc otras paceļas jaunas ēkas, mēs varam arī pievērt acis un neredzēt jūrmalā uzceltās sētas. Var negribēt redzēt, kā izdangā Gaujas krastus, ceļot mazos HES, var nepamanīt to, kā izskatās mazās Latvijas upītes, uz kurām tie jau uzcelti.
Protams, ir arī gadījumi, kad HES upēm nekaitē un kāpās uzceltā māja izskatās skaisti un sēta apkārt nepieciešama mūsu ērtībai – lai niknais suns nesakož bērnus… Un arī mazuts mūsu dzīvē ieņem svarīgu vietu, tāpēc, lai brauc kuģi. Un tos var arī nepārbaudīt, jo tas varbūt kādam šķiet neizdevīgāk nekā viena «nieka» katastrofa.
Dāņu locis, kas no 6. līdz 8. novembrim atradās uz tankkuģa «Prestige» klāja, kad kuģis no Baltijas jūras iebrauca Ziemeļjūrā, intervijā laikrakstam «Jyllands – Posten» izteicies, ka nogrimušais kuģis jau tad bijis nedrošs. Viņš pavēstījis, ka «kuģim nevajadzēja vispār ļaut kuģot». Bet tas brauc tālāk… Un lai brauc, ka tik tālāk no mums. Labi, ka kuģis nogrima okeānā, nevis Baltijas vai Ziemeļjūrā! Bet pasaule, kurā dzīvojam, ir tikai viena! Vienalga, vai mītam pie Baltijas, Ziemeļu vai Vidusjūras, katram no mums patīk pastaigāt gar jūras krastu, patīk vērot bērnus, kas ceļ smilšu pilis. Latvietim patīk makšķerēt Gaujā un doties laivu braucienos, norvēģim – priecāties par saviem fjordiem.
Taču, ja mēs nerūpēsimies katrs par to mazo vidi, kurā dzīvojam, arī par lielo neviens negādās. Ja nepamanīsim to, kas notiek tepat Latvijā, nebūs nozīmes arī šausmināties par to, kas gadījies Spānijā. Katram pašam jārūpējas par to mazo upīti, kas tek gar viņa māju, jo – visas upes tek uz jūru.
