Esam pieraduši pie tā, ko ikdienā redzam sev apkārt. Tā tas ir, un tā tas būs. Ja kaut kas izceļas, neatbilst mūsu priekšstatiem, ja nav tāds kā mēs, tad stereotips sabrūk un nesaprotam – nu kā tad tā?
Esam pieraduši pie tā, ko ikdienā redzam sev apkārt. Tā tas ir, un tā tas būs. Ja kaut kas izceļas, neatbilst mūsu priekšstatiem, ja nav tāds kā mēs, tad stereotips sabrūk un nesaprotam – nu kā tad tā? Pamazām savā vidē pieņemam seksuālās minoritātes, atzīstot tās par dabiskām un mierīgi līdzās pastāvošām. Bet ja kāds vai kāda pēkšņi vēlas mainīt dzimumu?
Šis būs patiess stāsts par Talsu rajona iedzīvotāju. Laidzes pagastā dzīvoja Aigars Š. Vīrs kā ozols, mazliet pāri trīsdesmit, gara auguma, platiem pleciem, lielizmēra pēdu. Bet Aigars nebija laimīgs…
Mamma gribēja meitiņu
Aigars mammai piedzima vēlu, kad viņai pašai jau bija krietni pāri četrdesmit. Māte gaidīja meitu, bet pasaulē nāca dēls. Māmuļa viņu nosauca par Aigaru, bet visādi lutināja un ģērba kā meiteni. Aigars līdz pat skolas vecumam košu lenti matos un kleitiņā vien staigāja. Kad zēns tika aizvests uz pirmo klasi, viņš nesaprata, kāpēc citi puikas izskatās citādi, kāpēc nespēlējas ar lellēm, kāpēc negrib garus matus. Un tas jau viņam lika justies ne tādam kā citi. Turklāt puiku dauzīšanās un kariņa spēles Aigaram šķita kaut kas nepieņemams un mežonīgs.
Apziņa nāca tikai vēlāk
Patiesība pie Aigara neieradās uzreiz. Gāja gari un mokoši gadi, jaunietim nejūtoties kā savā ādā. Tiklīdz māja bija tukša, viņš pārģērbās sieviešu drēbēs, uzāva augstpapēžu kurpes, nokrāsoja lūpas un jutās kā septītajās debesīs. Vienu dienu māte to ieraudzīja. Nu bija skandāls pa visu māju. Jaunietis dabūja pērienu un lamas. Mamma neko citu neizdomāja, kā dēlu vest uz Jelgavas psihoneiroloģisko slimnīcu. Jā, Aigars tur ārstējās. Bet tas neko nelīdzēja, jo vēlme kļūt par sievieti nezuda. Jauneklis daudz lasīja, preses izdevumos tolaik parādījās pirmā informācija par homoseksuālistiem. Šis jaunums Aigaram lika domāt, ka arī viņš ir tāds. Bija jau atrasts draugs, tomēr tas nesniedza gandarījumu, jo sava dzimuma mīļotājs Aigars nemaz nebija.
Kas es galu galā esmu?
Vienā izdevumā izlasītais raksts atvēra acis – esmu transvestīts. Vārdu sakot, sieviete, kas piedzimusi vīrieša ķermenī, tādēļ rodas nesaskaņas starp dabu, augumu un dvēseli. Izglītojās sabiedrība Latvijā, izglītojās arī Aigars. Nu viņš zināja, kāda literatūra jāmeklē. No visvisādiem ārstiem dabūjis izziņas, ka ir normāls garīgi, Aigars attiecīgajām institūcijām pieprasīja, lai viņam izsniedz sievietes pasi kā Sanitai. Droši vien daudzi šai sakarā palika bez valodas, kaut ko tādu dzirdot. Kas tā par Sanitu ar milzīgām rokām un kājām, ar gandrīz divmetrīgu augumu? Var tikai iedomāties, caur kādiem neizpratnes un nosodījuma viļņiem Aigaram vajadzēja iziet, kamēr vīrieša vairs nebija, bet radās oficiāla Sanita.
Vietējie gan saprata, gan smējās
Attieksme pret dīvaino radījumu Talsu rajonā nebija viennozīmīga – no izpratnes līdz galīgam nosodījumam. Īstenībā Aigars, nu Sanita, bija ļoti jauks, atsaucīgs cilvēks, kas mīlēja apkārtējos un dabu, kopa māju un dzīvoja gluži dabisku dzīvi. Kā sieviete… vīrieša izskatā, bet lakotiem nagiem, ar sieviešu adītu cepurīti galvā, ar sieviešu biksēm un vējjaku. Dažs labs viņu uzklausīja, cits baidījās un sargāja savus bērnus no kaitīgās ietekmes. Sanita uzrakstīja vietējai avīzei vēstuli ar aicinājumu nebaidīt no viņas mazuļus, jo viņai ļoti patīk bērni; neuztraukties, ja Sanita gadās ceļā. Neko ļaunu viņa nedarīs. Bet pašai padomā jau bija nākamais – tapt par īstu sievieti.
Maskava un piedzīvojumi
Sanita vēlējās operācijas ceļā atbrīvoties no tā, kas grezno vīrieti. Tas būtu sievietes sākums. Uzzinājusi, ka Maskavā šādas operācijas izdara, viņa pieteicās. Bet bija jāsavāc nepieciešamā naudas summa. Tas arī izdevās. Kad Sanita atgriezās no Maskavas, pēcoperācijas problēmas viņa ārstēja Talsu slimnīcas ginekoloģiskajā nodaļā kopā ar citām sievietēm. Starp citu, topošās māmiņas vai citas slimnieces nebūt neuztraucās, ka istabas biedre ir mazliet citāda. Sanita priecīga stāstīja, ka būs vēl viena ķirurģiska iejaukšanās un tad viņa kļūs par īstu sievieti, drīzumā paredzēta hormonu terapija, lai sāktu attīstīties krūtis.
Kāpēc tāda vajadzība?
Sanita nebija atrunājama no nodomātā. Viņai bija viens, bet pamatīgs sapnis – baltā kleitā ar plīvuru stāvēt baznīcā līgavainim pie sāniem un teikt jāvārdu. Protams, bērnu jau kopā nebūs, tomēr Sanita labprāt kādu adoptētu un audzinātu kā pašas. Un vēl – viņa gribētu gulēt zārkā sieviešu apģērbā. Bet laiks gāja, Sanitai neizdevās savākt naudu otrai operācijai, kaut viņa lūdza palīdzību gan vietējā, gan valsts presē. Viņai piedāvāja dzīvi kādā lauku mājā, vēl šo to, bet ne naudu, cik vajadzēja. Un tā Sanita palika bez atbalsta. Pameta mājas, apmetās kādā vientuļā vietā ezera krastā. Kaimiņi atceras, ka viņa bijusi laipna, atsaucīga, izpalīdzīga. Tomēr sarunās ar viņu nepameta doma, ka cilvēks nav apmierināts, ka kaut kas neizdarīts grauž dvēseli. Vietējā sabiedrība gan Sanitu pieņēma tādu, kāda viņa bija, bez aizspriedumiem.
Saltais vakars
Kādu brīdi rajona centrā Sanitu nemanīja. Jā, izrādās, ka viņas vairs nav – vispār. Tā bija pašnāvība. Sanita ieģērbās sieviešu naktskreklā un aukstā ziemas vakarā devās laukā. Putināja, stipri sala. Sanita nogūlās sniegā un aizmiga uz mūžiem. Jo tā gribēja. Tā bija viņas izvēle. Tikai nākamajā dienā kaimiņi atrada nosalušo cilvēku. Stipras alkas pēc kaut kā un nespēja to piepildīt laupīja Sanitai spēkus, dzīvesprieku tik ļoti, ka viņa nolēma aiziet pavisam…
Viens sapnis šai pasaulē nav īstenojies. Bet ļaudis, kas Sanitu tik tikko pazina, galvu vien nogrozīja: «Nu dīvaina jau viņa bija. Kurš gan aiz laba prāta no vīrieša grib pārtapt par sievieti? Vai nu prātiņa tai rudajā cekulā bija tā pamaz, vai daba nospēlējusi ļaunu joku…» Laikam tas otrais variants ir pareizāks. Bet jaunā dzīve pārtrūka pašā plaukumā…
