Sarunas neparastas kinoizrādes laikā.
Sarunas neparastas kinoizrādes laikā
Kā jau «Ziņas» rakstīja, pagājušajā nedēļā bankrotējušās RAF cehā, kur savulaik tika novērsti pēdējie defekti jau gandrīz gatavajiem mikroautobusiem, notika neparasta kinoizrāde. Filmu studijas «Ave» radošā grupa, par ekrānu izmantojot ceha sienu, demonstrēja kadrus no topošās filmas par RAF. Tajā pašā laikā apmēram simts neparastās izrādes skatītāju paši tika filmēti. Viņu emocijas, vaibsti, ko vakara tumsā izgaismoja kino prožektors, bija svarīgi šīs filmas veidotājiem.
Protams, varēja manīt, ka «Ave» radošā grupa līdzjūtīgi raugās uz bankrotējušās rūpnīcas cilvēkiem. Tomēr viena lieta sarunā ar kinorežisori Kristīni Želvi mani apbēdināja. Viņa teica šādus vārdus: «Filma katrā ziņā nebūs analītiska. Mēs tomēr neesam žurnālisti un netaisīsim izmeklēšanu, kāpēc rūpnīca bankrotēja. Mūs interesē to cilvēku likteņi, kuri savulaik bija saistīti ar RAF un PSRS. Tā drīzāk būs noskaņu filma.»
Var piekrist, ka noskaņas RAF ir mainījušās interesanti. Tagad grūti iedomāties, ka astoņdesmito gadu beigās Gorbačova ideju ietekmē rafieši savā sapulcē nolēma izsaukt uz sacensību franču autobūves gigantu «Renault». Šādi kadri ir fiksēti tolaik uzņemtajā dokumentālajā filmā «Kāpēc buksē RAFs?», un, tos skatoties, tiešām ir par ko padomāt. Taču, manuprāt, galvenie jautājumi, kas nodarbinājuši bijušos rafiešus, ir analītiska rakstura. Kāpēc bankrotēja RAF un varbūt tomēr ir iespējas kaut ko no ražošanas atjaunot? Smagi izsāpēts viedoklis, šķiet, bija katram, kas bija atnācis uz neparasto kinoizrādi. Jāpiebilst, ka vairums no maniem sarunu biedriem gribēja palikt anonīmi.
Mēs vēl tagad kopīgi svinam dzimšanas dienas
Kundze pusmūža gados, RAF strādniece no 1976. gada:
«Uz šo izrādi nācu kā uz lieliem svētkiem. Sirds sāp tā, ka ārprāts. Kopš RAF bankrota man pastāvīga darba nav. Vasarās piestrādāju lauku darbus. Veselu gadu pēc tam, kad rūpnīcu jau aiztaisīja, no rīta modos un it kā gāju uz darbu. Tikai pusceļā atjēdzos, ka nav kurp iet. Vaina ir tur, ka savulaik mūs negribēja pārdot ārzemniekiem, kas gribēja rūpnīcu pirkt. Toreiz vadītāji teica: «Kā nu tā mūsu zemīti pārdosim ārzemniekiem!» Paši savas kabatas gan piebāza. Paņēma G – 24 kredītu un nomudžināja, kaut vajadzēja taču jaunas iekārtas. Nelabi paliek domājot, kā viņi te visu izlaupīja. Tāpēc jau tagad Saeimā vienu otru neievēlēja. Filmu vajadzēja uzņemt garāku.
Mēs, rafieši, esam kā viena ģimene. Smagi bija visiem – gan atbraucējiem, gan vietējiem. Joprojām kopīgi svinam dzimšanas dienas. Nav liela māksla iznīcināt to, kas ir. Māksla ir saglabāt.»
Vīrs apmēram pusmūžā, RAF nostrādājis 21 gadu, tagad strādā ražotnē Kārniņos:
«Nevienu konkrēti rūpnīcas bankrotā nevar vainot. Vēsture vainīga. Tā bija nelaime, ka divdesmit gadu RAF mikroautobusa modelis nemainījās. Vajadzēja savlaicīgi domāt par modernizāciju. Direktors Boserts no šejienes par ātru aizgāja. Ja viņš būtu palicis pie stūres, RAF varbūt strādātu vēl tagad. Nākamais direktors Samodurovs (viņam tika piešķirts Latvijas Goda pilsoņa statuss) tāds nebija. Viņa laikā rūpnīcu izzaga. Pats aizbrauca uz ASV, bet runā, ka esot no turienes izdzīts, tagad dzīvojot Maskavā. Maskavas mēra Jurija Lužkova ideju, ka RAF varētu ražot kaut ko saistībā ar rūpnīcu ZIL, vērtēju pozitīvi. Tik lielu uzņēmumu, kurā strādātu četri tūkstoši cilvēku, droši vien vairs savākt nevarētu, bet kādu nelielu ražotni gan. Manuprāt, ZIL ir konkurētspējīgas automašīnas.»
Tik maza autorūpnīca nevarēja pastāvēt
Kinoizrādes laikā man veicās satikt tagadējo rūpnīcas teritorijas saimnieku, RAF industriālā parka pārvaldnieku, firmas «Baltiva» pārstāvi Oskaru Iesalnieku.
Viņš teica tā: «Es kā ekonomists varu minēt vismaz desmit RAF bankrota iemeslu. Pirmkārt, nemaz nerunājot par produkcijas kvalitāti, pasaulē tik maza autorūpnīca, kas ražo 70 mašīnu diennaktī, nevar pastāvēt. Vācijā golfus izlaiž trīs tūkstošus diennaktī, un tad arī viņiem iet ļoti smagi.»
Otrkārt, modernizējot beidzamās klases «Mercedes», vācieši ieguldīja 500 miljonus eiro. Kam bijušajā PSRS teritorijā bija tādi brīvi līdzekļi?
Treškārt, jaunā RAF modeļa, ko uztaisīja, bet nepalaida, ražošanas izmaksas bija 10,5 tūkstoši latu. Pieskaitot realizācijas izmaksas, nodokļus, plānoto peļņu, iznāk 16 – 17 tūkstoši latu jeb 25 – 30 tūkstoši dolāru. Jūs par sešiem septiņiem tūkstošiem dolāru Vācijā varat nopirkt lielisku piecus gadus vecu «busiņu», kas turklāt iet ar dīzeli, nevis benzīnu. No šīm trim lietām jau ir redzams, ka rūpnīcai bija jānobeidzas, kā saka, dabiskā nāvē.
Ja paskatās uzņēmuma arhīvos, beigas bija drausmīgas. Strādnieki ziemā rakstīja lūgumus par to, lai viņiem izmaksā algas par jūliju. Cilvēki te ir nesuši ārā visu, ko vien var izmantot vai pārdot. Kabinetos pat noplēsti paneļi un apmetums.
Patlaban RAF teritorijā attīstās industriālais parks. Bijušajā transporta cehā notiks autoriepu utilizācija, jau tiek vākti metāllūžņi, strādā gāzes balonu uzpildīšanas uzņēmums, plāno ienākt arī citi uzņēmumi.
Savādajai kinoizrādei beidzoties, vēl kādu brīdi uzņemšanas grupa turpināja filmēt rafiešus, kuri jau pamazām sāka izklīst. Pēc tam atkal rūpnīcas cehs nogrima lietaina rudens vakara tumsā. Laimīgā kārtā man izdevās sastapt Jāni Buķi, kas agrāk strādāja RAF apsardzes daļā un arī bija atnācis uz šo izrādi. Viņš man palīdzēja atrast izeju no šīs pabaisās vides, kur it viegli varēja apdauzīt galvu pret stangu no vecā rūpnīcas konveijera.
