«Novadiņa» 9. novembra numurā publicējām rakstu «Viņš nebija tikai burta kalps», kurā bija stāstīts par Voldemāru Lipstu – ilggadējo LLU (agrāk – LLA) zinātnisko sekretāru, kas, ļoti iespējams,1919. gada novembrī piedalījās Latvijas atbrīvošanas cīņās.
«Novadiņa» 9. novembra numurā publicējām rakstu «Viņš nebija tikai burta kalps», kurā bija stāstīts par Voldemāru Lipstu – ilggadējo LLU (agrāk – LLA) zinātnisko sekretāru, kas, ļoti iespējams,1919. gada novembrī piedalījās Latvijas atbrīvošanas cīņās. Redakcijas pastā saņēmām vēstuli no Rutas Jaunpuces kundzes Auros, kas savulaik ir dzīvojusi Rīgā Lipsta kungam kaimiņos. Viņa raksta: «Otrā pasaules kara beigās iznāca tā, ka es 13 gadu vecumā paliku pasaulē gluži viena, bez pajumtes, iedzīves un vecākiem. Mani pieņēma tēva paziņas M. ģimene Rīgā, pie kuras nodzīvoju diezgan ilgi – līdz universitātes beigšanai 1956. gadā. M. bija 19 gadu nostrādājusi Rīgas apgabaltiesas kancelejā un droši vien tur arī iepazinās ar Voldemāru Lipstu, kas pirms kara strādāja tur par sekretāru un dzīvoja Torņakalnā netālu no mums. Svētdienās Lipsts, būdams vecpuisis, bieži nāca pie mums ciemos. Atceros, ka reiz viņš sajūsmināts teica: «Garšīga zupa! Sen tādu nebiju ēdis!» Tolaik ar interesi klausījos Lipsta pārspriedumos par politiku. Viņš pastāstīja daudz ko tādu, ko mēs nezinājām.
Diemžēl nepagāja secen arī kāda no Lipsta kunga negatīvajām īpašībām – ārkārtīgā knapināšanās. Viņš reiz uzaicināja M. uz koncertu, no kura viņa atnāca pārsteigta un sašutusi. Proti, viņai Lipsts bija nopircis biļeti gluži labā vietā, bet pats sēdējis pavisam citur – zāles pēdējās rindās, jo tā iznākot lētāk. Nezinu, kur viņš lika savu naudu, iespējams, krāja, jo pie tādas taupības kaut kam vajadzēja palikt pāri.
Visam paziņu lokam par pārsteigumu viņš apprecējās laikam 49 gadu vecumā. Sieva bija krietni jaunāka. Drīz ģimenē piedzima meita Kornēlija un dēls Edvīns. Pirmdzimto man negadījās redzēt, bet dēlu gan – skaists, blonds puisis.
Pēdējo reizi es Voldemāru Lipstu redzēju 90. gadu sākumā, kad, iebraukusi Rīgā, gāju apraudzīt M. Arī vecais kaimiņš pie viņas bija iegriezies un tur sēdēja.
Neilgi pēc tam M. man pastāstīja, ka Lipsts ir miris.»
