Pirms vēlēšanām viss puto un vārās: politiķu solījumi, ambīcijas, izredzes un reitingi.
Pirms vēlēšanām viss puto un vārās: politiķu solījumi, ambīcijas, izredzes un reitingi. Pēc vēlēšanām politiskie spēki vēl uzmet pēdējos burbuļus, koalīcijas veidojot, amatus sadalot, taču jau pavisam drīz, laikam politiskajā dampī spiedienam krītoties, kopējais temps kļūst gausāks. Tomēr kustība neaprimst pavisam, tā tikai kļūst it kā plūstošāka (es neteicu – harmoniskāka), un pamazām notiek lielā rainiskā mainīšanās «uz augšu» – partijas sagrupē un pārgrupē spēkus nākotnei, tas ir, nākamajām vēlēšanām. Tikai mēs, plebeji, laiku mērām gados un mēnešos, kamēr viņu, mūsu patriciešu, mūžība sadalīta periodos «no» un «līdz» vēlēšanām.
Ja politiskā teātra skatītājs uz skatuvi raugās no šāda aspekta, ir jautrāk īsināt laiku, gaidot, kamēr jauniņie ministri jaunā premjera pasludinātajā jaunajā manierē kaut ko jaunu arī paveiks. Uz Latvijai tiešām izcili nozīmīgā, epohālā NATO sammita fona šāda vietējo politiķu rosīšanās izrādei kopumā (tā teikt, kompozicionālam līdzsvaram) piešķir zināmu šarmu.
Vislielāko jautrību sagādājuši cienīgie kungi ar zināmām marksisma – ļeņinisma atavistiskajām pazīmēm. Kā jau izcili tēlotāji, viņi vislielākos kumēdiņus demonstrē ar nopietniem vaigiem. Runa ir par tiem, kuri publiski gaužām asarām apraud savas partijas (LSDSP) simbolu – sarkano puķi. Taču nupat šķiet, ka arī laistīšana ar acu rasu un mēslošana ar apgrēcībā kritušo vadoņu pelniem diezin vai spēs novītušajā botānikas šedevrā iedvest jaunu dzīvību. Līdzšinējais partijas balsts un tēvs (tēlo Juris Bojārs) traģiķa cienīgi skandē savu monologu: «Esam pārvērtušies par partiju, kuru atbalsta vienīgi radinieki un daži tuvākie draugi…» Kulmināciju sasniedz vecā, līdz šim nelokāmā vīra eksaltētais sauciens skatuves griestu augstumos: «Ak Dievs! Kas tagad notiks ar manu dēlu? Mana ļaužu nepateicību piedzīvojusī sirds dreb ļaunā nojausmā: ja esmu kritis es, drīz kritīs arī viņš (tēlo Gundars Bojārs), un nebūs mūsējo vairs Rīgas Domē!..»
Traģismu mazināt mēģina bijušais Auseklīša nesējs (tēlo Dainis Īvāns), kam nu tiek nodots partijas zīmogs un naudas pods ar visu nokaltušo puķi – lai tālāk nestu, atdzīvinātu un kaisītu masās tās (puķes) sēklu. Viņš, iebalsots par LSDSP (lasi: Latvijas Sociāldemokrātu Savrupās Pasaules) jauno līderi, zvēr nožēlā slīgušajam sirmgalvim viņa lolotajai partijai piešķirt jaunu elpu, nenorobežoties, spraust jaunus, tālus apvāršņus un provēt līdz tiem arī tikt. Seko vētraini aplausi, bet visu skatuvi gaiši apstaro partijas tribūnes (tēlo Viola Lāzo) triumfāls smaids: viņa, bijusī Saeimas deputāte, netikusi jaunajā Saeimā, saņēmusi ziedojumu trīs mēnešalgu apmērā, ne tikai nenokar savu izteiksmīgo degunu, bet droši soļo nākotnē, turēdama to joprojām augstu, jo viņa tā arī nedabūja iekosties bezdarbnieku cietajā garozā, bet uzreiz (vai gan nav simboliski!) pieņemta darbā Rīgas Domē. Kādā amatā? Kāda starpība, ja alga – 650 latu.
Priekškars nolaižas, noslēdzot cēlienu.
Taču fonā jau skan mūzika, kas piesaka nākamo skatuvisko darbību. Ausis plēš raibs meldiņu jūklis, kurā ar muzikālu dzirdi apveltīts skatītājs var mēģināt saklausīt pat tādu kā Tālavas taurētāja tramīgo motīvu. Un tad jau teciņus uz politiskās skatuves uzspurdz krāšņu taurenīšu spiets. Tās ir neskaitāmas Latvijas sīkpartijas, kas šoruden, kārtējo reizi laizdamās uz Saeimas gaišā nama pusi, vien atsitās pret cietajiem bruņustikliem. Taču gaisma vilina arī šīs sīkās radībiņas, arī tām ir ne vien miesa un asinis, bet arī politiskās ambīcijas, kas allaž liek traukties politisko rampu ugunīs. Mūsdienu versijā tās ir «kreisi orientētās» sīkpartijas. To koris, kā skauti tērpts īsās bikšelēs, dzied ņipru dziesmiņu par to, ka gana lidots vienatnē, vajag visām apvienoties un savienoties simbiozē (kā suns ar blusu, putniņš tari ar krokodilu), ieritināties kādas lielākas partijas padusē un kopā ar to tad nākamreiz veiksmīgi šturmēt varas citadeli, lai tiktu pie varas druskām. Trīs reizes skatītājam ļauts minēt, kurai partijai «sīkās» grasās pieslieties. Nu, protams, tai – ar to nokaltušo rozi! Taureņi un puķe – vai neskan aizkustinoši jauki? Turklāt tādā veidā «kreisi» tikai «orientētās», tomēr būtībā katra mazliet iešķība uz labo pusi, partijas (piemēram, Latvijas Demokrātiskā partija (LDP), Darba partija (DP) un Sociāldemokrātu savienība (SDS)) spēšot pašlaik grūtībās nonākušos «sociķus»… darīt labākus! Tas ir, padarīt krāšņāku savdabīgo un (ak, tik pārsteidzīgi noniecināto!) puķkopju tēlu gan tepat Latvijā, gan visas pasaules tradīcijām bagātajā sociāldemokrātijas oranžērijā.
Taču no aizkulisēm kā no Lētas viņa krasta atskan tautas uzticības piesmietā Bojārtēva lāsts: «Ja es palikšu pie varas, nekāda partiju apvienošanās vairāk nebūs, jo tas noved tikai pie intrigām un grupējumiem. Partijā varēs iestāties statūtos noteiktajā kārtībā individuāli! Pilnīgi izslēgts, ka tos, kas mūs apķēzīja, ar atplestām rokām gaidīsim atpakaļ. Nevajadzēja skriet prom, tad nebūtu jālien atpakaļ!»
Te atkal priekškars nolaižas. Skatītāji var doties vai nu iedzert aliņu, vai pačurāt, vai arī atmest ar roku šim balagānam un gaidīt nākamo.
Starp citu, kāds pazīstams Operas spoks pačukstēja, ka drīz tepat netālu politiskās kaislības pavisam citā – vēsi rezignētā –manierē kā pasjansu izspēlēs Tautas partijas pārstāvji. Viņu iestudējuma pirmizrāde gan tiek vēl tikai gatavota, turklāt, visticamāk, tā notiks kamerstilā, viesu ložās uzaicinot tikai atsevišķus netautpartejiski domājošos. Arī šā akadēmiskā iestudējuma kulminācija būšot galveno lomu tēlotāju maiņa. Bet par to vēl pagūsim dzirdēt.
Starpbrīdis, dāmas un kungi!
