Ir pašsaprotami, ka jebkurš no vecākiem savu bērnu grib redzēt gudru, skaistu, labu. Taču mēdz būt izņēmumi.
Ir pašsaprotami, ka jebkurš no vecākiem savu bērnu grib redzēt gudru, skaistu, labu. Taču mēdz būt izņēmumi.
Jau vairāk nekā gadu municipālā policija pastiprinātu uzmanību velta Dobeles Zaļās ielas 1. nama 9. dzīvoklim. Tajā ir pierakstīta čigāniete Sandra Andersone un viņas pieci bērni. Vecākajam ir astoņi, mazākajam vēl nav divi gadiņi. Kaimiņi sūdzas, ka šajā dzīvoklī regulāri notiekot skaļas iedzeršanas, bet uzņēmums «Namnieks» nespēj vien sagaidīt īres maksu.
Aizvadītās trešdienas rītā municipālie policisti devās lūkot, kas atkal dzīvoklī notiek.
Milzīgajā pēcdzeršanas nekārtībā pa vidu sešiem pieaugušajiem kā skudriņas tekalēja astoņi nosmulējušies bērni un kaķis. Viens no vīriem, izrādījās, ir piecu bērnu tēvs, atbraucis no Kandavas apraudzīt savas atvasītes. Viņu māte jau mēnešus sešus mītot Maskavā. Radus apciemot bija ieradusies kāda saldeniece ar trim bērniem. Viesu vidū bija arī Valmieras un Rīgas iedzīvotāji. Visus piecus šā nama bērnus pieskata vecmāmiņa. Viņas nu jau mirušais vīrs bijis latvietis, tāpēc dažiem no mazajiem ir gluži baltcirtainas galviņas.
Uz skolu grasās iet vienīgi vecākais astoņgadīgais puisēns.
Daudzi varbūt sacīs ko nu tur, tie taču čigāni! Bet vai tad čigānu bērns nav bērns? Vai viņam nav tiesību kā jebkuram cilvēkbērnam dzīvot mīļu cilvēku aprūpētam, paēdušam, sakārtotā vidē, mācīties skolā? Zaļās ielas namā pārņem bezspēcības un bezcerības sajūta. No sešiem pieaugušajiem, kas tobrīd tur atradās, lasīt prot tikai divi. Vai viņi mudinās mazos uz izglītošanos?
Lai nedod Dievs, ka arī mūsdienās aug paaudze, kas sava paraksta vietā vilks krustiņus.
