Dienas tik tumšas, ka īsajā laikā starp divām tumsām labi ja paspēj ieraudzīt kaut mirklīti dienas gaismas.
Dienas tik tumšas, ka īsajā laikā starp divām tumsām labi ja paspēj ieraudzīt kaut mirklīti dienas gaismas. Ļaudis daudzina veļu laiku. Laiku, kad mūsu mīļie aizgājēji nāk mūs apraudzīt un mieloties, lai garajās ziemas naktīs, kad pāri kapiem klāsies sasalušas zemes vāks, nesaltu un būtu mierīga gulēšana. Tā man tas tika iestāstīts jau bērnībā, bet pa dzīves gadiem pasējies, un vai nu vairs ticēt jaunības dienu teikām? Bet ieklausieties manis teiktajā un sapratīsiet, ka teikas atdzīvojas, ja tik ir piemērota vieta un laiks.
Tas notika pirms vairākiem gadiem. Biju kapos tā pavēlāk, lai aizgājušo piemiņas dienā iedegtu sveces saviem mīļajiem. Togad bija sasnidzis sniegs, un, izbridis to, noliecos pie kapiņiem. Liekas, kapos neviena nebija, tikai vēl retā vietā laistījās pa nodziestošai uguntiņai. Ar kāju nedaudz parušināju vietu, kur nolikt sveces, kad izdzirdu kādu, pa sniegu brienot. Tikai daži soļi, un apstājas. Centos paskatīties pār plecu, kas tas par nācēju. Bet smagais apģērbs traucēja un bija jāgriežas ar visu ķermeni. Turpat nedaudzu soļu attālumā no manis pret vēl nedaudz blāvajām debesīm izgaismojās nācējs. Tas nebija nekāds spoks, nekāds biedēklis, bet parasta stirna. Sajutusi manu sakustēšanos, tā sastinga. Sveces bija iedegtas, ziedi nolikti, un man likās, ka ir atnākusi sievas dvēsele, iemiesojusies šādā tēlā. Lai netraucētu veļu laika notikumus, aizlavījos tālāk kapos un tad pa celiņu uz izeju. Kad nākamajā dienā atbraucu vēlreiz, liesmiņas bija izdegušas un atstātās neļķes – bez ziediem. Pie kapiņa – smailu stirnas nagu nospiedumi. Varbūt tā nebija stirna, bet sievas dvēsele par tādu tapusi šim laikam, lai varētu redzēties? Nezinu, tas bija veļu laikā.
