Kaut arī grupas «Citrus» pārstāvēto poproku Latvijā spēlē daudzi, jelgavnieki par ievērības un panākumu trūkumu sūdzēties nevar.
Kaut arī grupas «Citrus» pārstāvēto poproku Latvijā spēlē daudzi, jelgavnieki par ievērības un panākumu trūkumu sūdzēties nevar.
Pēc otrā albuma «Dzeltenā» izdošanas grupa nolēmusi mainīt muzicēšanas virzienu, jo pašiem paveiktais nav sniedzis pietiekamu gandarījumu. «Ziņas» sarunājās ar grupas solistu un radio «SWH Rock» dīdžeju Ilvaru Jansonu par «Citrus» un viņa paša nākotnes iecerēm.
Ko «Citrus» pašlaik dara?
Pēc «Dzeltenās» iznākšanas ļoti ātri sagatavojām pusi dziesmu jaunam albumam, bet tad pēkšņi man it kā iesita pa pieri – tas būs jāsauc «Dzeltenā 2»! Secinājām, ka šis albums būtu tikai vēl viens atgādinājums par «Citrus», nekas cits. Pirmkārt, iepriekšējā albuma komerciālie panākumi nebija tik grandiozi, lai būtu jāizdod vēl viens tāds pats, otrkārt, gribam, lai mūsu radītā mūzika sagādātu pēc iespējas lielāku gandarījumu arī pašiem. Esam jau kaut ko sasnieguši, varētu slīpēt vēl tālāk kā «Dzeltenajā», bet jautājām sev: «Vai ir tā vērts?» Esam izdarījuši gandrīz visu, ko gribējām, un šajā virzienā vairs neiesim. Mums ir jaunas idejas. Basģitārists Uģis Jaunslavietis, kas nesen nomainījis Arti Viklantu, izdomājis dziesmu basģitārai un balsij, basģitāra tajā tiek spēlēta kā klasiskā ģitāra. Patlaban esam iecerējuši mūsu mūziku vairāk balstīt uz klasisku ģitāru skanējumu, ierakstos pieaicinot viesmūziķus, kas spēlē, piemēram, vijoli, čellu, flautu. Mūsu mūzika būs krietni mierīgāka, relaksējošāka.
Vienlaikus kopā ar ģitāristu Sandri Skudru, ar kuru kopā spēlēju savā pirmajā grupā «Pollysaid» («Pollija teica») Cēsīs (starp citu, esam atrodami vienā no pirmajām «Odekolona» izlasēm), man veidojas otrs projekts. Apritē ceram ieiet ap nākamā gada februāri vai martu, taču tā nebūs aprite, kurā bija «Citrus», bet gan drīzāk tāda, kurā darbojas, piemēram, «R.A.P.». To varētu ierindot «postgrunge» kategorijā.
Grupas karjeras sākumā bija sadarbība ar kompāniju «MicRec», kas nedeva nekādu redzamu rezultātu. Mainījāt pat nosaukumu!
Vēl tagad daudziem jāatgādina, ka «Citrus» ir bijušais «Herlis», taču par nosaukumu krietni svarīgāks ir tas, ko tu spēlē. «MicRec» līgumu noslēdza vēl tad, kad grupā dziedāja Raivis Vītiņš, kurš viņiem bija iesniedzis demo ierakstu. Es, meklējot darbu tuvāk mūzikai, biju aizgājis pie Guntara Rača – pēc izglītības esmu ekonomists. Sākām runāt, kāda ir mana saistība ar mūziku. Pateicu, ka jau apmēram mēnesi dziedu grupā «Herlis», un Račs atcerējās, ka viņam ir grupas kasete, kas jau bija paspējusi kaut kur noklīst. Darbu «MicRec» nedabūju, taču grupai piešķīra vienu dienu ierakstu studijā, lai iespēlētu kādu dziesmu. Ierakstījām «Divas kājas», kas bija noteicošā, slēdzot līgumu. Līgums ar «MicRec» izsita no sliedēm, atņēma zināmu brīvību. Ja Račs sākumā skaidri un gaiši būtu pateicis, metiet nost ģitāras un iemēģiniet ceļu, ko iet, piemēram, «A – Eiropa», iespējams, būtu to darījuši. Bet mums nedeva studijas laiku: katru nedēļu sacīja, ka kaut ko darīsim, taču laiks ritēja, un nekas nenotika. Sapratām, ka līgums jālauž, jo, kamēr tas bija spēkā, nevarējām sadarboties ar citiem izdevējiem. Pirms pašas līguma laušanas Račs gan pateica: ja nav kompleksu, paņemiet sintezatorus un uztaisīsim kārtīgu deju mūzikas projektu. Mums tas likās nepieņemami.
Par laimi, aizgājāt pretējā virzienā…
Es biju jaunpienācējs no Cēsu grupas «Pollysaid», kura bija ietekmējusies no «Nirvana», bet «Herlis» jau tolaik spēlēja poproku. Mūsu pirmais albums iznāca diezgan sasteigts, un kādu četru dziesmu tur varēja arī nebūt. Es un Raivis, grupas līdzšinējais solists, vilkām segu katrs uz savu pusi, un kopējais «lādiņš» nebija tāds, kādu no mums gaidīja. Ierakstot otro albumu, bijām jau krietni vienotāki – iepazinušies, sadraudzējušies. Mums bija skaidrs, kur ir mūsu sajūtu krustpunkts.
Varu droši teikt, ka savu pēdējo albumu vērtējam kā godīgu, pats tam varu likt kādas sešas balles no desmit, kaut gan dziedāšanas, spēlēšanas, aranžēšanas tehniku tomēr vajadzētu uzlabot. Tas būtu ceļš, ko vajadzētu iet, tikai cits jautājums – vai mēs to gribam? Latvijas popmūzikas pārstāvjus pārņēmusi vēlme strādāt radio? Tu arī esi dzirdams radio «SWH Rock» ēterā.
Pēc LLU Ekonomikas fakultātes beigšanas trīs gadus pastrādāju savā specialitātē, līdz sapratu, ka esmu netalantīgs ekonomists. Par darbu radio domāju jau sen, bet vienmēr likās – ko nu es. Pirmā tiešā saskare ar radio bija darbs «Super FM» reklāmas daļā. Tas īpaši nesaistīja, kaut gan U.Poļa mēnesi ilgās «lekcijas» par komercradio būtību un darbību man lieti noderēja. Pēc tam ar Kristīnes Garklāvas starpniecību radās iespēja strādāt Cēsu radio 3, biju arī programmu redaktors. Nostrādāju gadu un sapratu, ka tas ir darbs, kuru spēju un kas man patīk. Tomēr īstais mērķis bija Rīga. Biju pieteicies uz «lielo» «SWH», kur sākās dīdžeju sastāva pārmaiņas, un tā sakrita, ka pirms gada darbību sāka «SWH Rock», kur mani pēc pārbaudes laika pieņēma.
Kas tev ir «Citrus» – piedzīvojums vai iespēja kļūt populāram?
«Citrus» ir muzicējošu jauniešu apvienība, kuru mūsdienu izpratnē pat nevar nosaukt par grupu, jo īstai grupai ir menedžeris, preses sekretārs un tā tālāk. Par mums interesējas tie, kuri ar mums ir apmēram vienādās domās. Tagad, ja gribi būt uz skatuves vai televīzijā, tev «jāizģērbjas» vai jāizliekas. Kāpēc tas būtu jādara? Lai dabūtu pieklājīgu mēneša aldziņu? To var izdarīt citā darbā, kur vari palikt tāds, kāds esi.
