Gribas aicināt jelgavniekus aizbraukt uz Rīgu un kvartālā aiz Krievu Drāmas teātra sameklēt Putniņas galeriju, kas apbur ar romantisku veclaicīgu pagalmiņu un tikpat senatnīgu interjeru.
Gribas aicināt jelgavniekus aizbraukt uz Rīgu un kvartālā aiz Krievu Drāmas teātra sameklēt Putniņas galeriju, kas apbur ar romantisku veclaicīgu pagalmiņu un tikpat senatnīgu interjeru. Tur savus darbus izstādījis viens no labākajiem mūsu pilsētas māksliniekiem Indulis Landaus. Gleznotājs nemīl skaļus pieteikumus. Savā kautrīgumā viņš paraujas maliņā, padodams ceļu citiem, daudz pašapzinīgākiem kolēģiem. Arī šoreiz Indulis Landaus viens pats neuzdrošinās savas gleznas rādīt skatītājiem. Līdz ar viņu ainavas un klusās dabas eksponē rīdzinieks Vilis Ozols un liepājnieks Valdis Līcītis.
Viļa Ozola klusās dabas ar āboliem, sēnēm, traukiem, platēm un citiem priekšmetiem ir gleznotas apvaldīti smalkā krāsziedā. Tās pievelk uzmanību ar vienkāršību un iekšēju mieru, dabiskumu un patiesumu. Darbi ir izmēros nelieli, gandrīz vai filigrāni izstrādāti, taču, pēc laika atmiņā atgriežoties pie tiem, šķiet, ka tie bijuši lieli, tātad gleznotājs prot pasauli skatīt tās veselumā, daudzveidībā un kopsakarībās, no kā arī rodas monumentālais iespaids.
Valdis Līcītis ir izteikts pasteļgleznotājs, kas darina niansētus, koloristiski smalkus Kurzemes pilsētu skatus, visbiežāk ziemas un pavasara novakarēs. Tie ir emocionāli maigi, liriski, romantiski.
Arī Indulis Landaus visvairāk strādā ar pasteļkrāsām. Tie, kas pagājušajā vasarā pabija 20. gadsimta latviešu pasteļglezniecības izstādē «Arsenālā», droši vien aptvēra, cik nozīmīga mūsdienās ir Induļa Landaua (protams, arī Edvīna Kalnenieka) vieta šajā glezniecības tehnikā.
Parasti mākslinieks glezno vienkāršas, bet emocionāli un koloriski jutīgas reālistiskas klusās dabas, reizēm arī portretus, taču Putniņas galerijā viņš rāda kubistiskas kompozīcijas. Tās, liekas, iedvesmojušas francūža Žorža Braka darbi. Arī Indulis Landaus izmantojis aplikāciju, papildinot tās ar eļļas krāsu gleznojumiem vai pasteļiem – tonāli smalki krāsu sabalsojumi, rimti laukumu ritmi. Tur var kārtējo reizi nojaust jelgavnieka dvēseles vissmalkākos un intīmākos strāvojumus, viņa delikāto, pietātes pilno attieksmi pret pasauli un mākslu.
Ak, kā gribas mudināt Induli Laundauu saņemties sarīkot plašāku savu personālizstādi. Tā, esmu pārliecināts, sniegtu dziļu māksliniecisku baudījumu.
