Mūsu avīze jau ziņoja, ka Jelgavas Mākslas skolā skatāma Ritmas Lagzdiņas – Zikmanes pasteļu izstāde.
Mūsu avīze jau ziņoja, ka Jelgavas Mākslas skolā skatāma Ritmas Lagzdiņas – Zikmanes pasteļu izstāde.
Cerams, vecāki jelgavnieki atceras, ka pirms vairāk nekā desmit gadiem mākslinieci varējām saukt par savējo. Tobrīd viņu pazinām kā mazliet robustu lauku dzīves atainotāju ofortā. Vēlāk viņa pārcēlās uz Talsu pusi, tomēr labprāt piedalījās Jelgavas mākslinieku kopskatēs. Bet nu jau kādu laiku mākslinieces darbi pie mums nebija redzēti, tādēļ jaunā izstāde ir jauka tikšanās ar grafiķi.
Tas ir liels pārsteigums, ka Ritma Lagzdiņa – Zikmane ķērusies pie pasteļglezniecības. Ziedi, ainavas, figurālā žanra darbi un portreti atklāj, ka tematiski māksliniece nav mainījusies. Viņa glezno to, ar ko dzīvo, kas ir ap viņu vai tuvākajā apkārtnē – sieviete slauc kazu, vīrietis pie plīts mizo kartupeļus, verandā uz galdiņa nolikts ābolu grozs, saulespuķes greznojas darbnīcā blakus krēslam gluži kā Vinsenta van Goga gleznā. Mākslinieci interesē pasaules mūžīgie ritmi.
Cilvēki viņas gleznās veic kādus mazsvarīgus darbus, kuriem maz pievēršam uzmanību, par tiem nemēdzam runāt, it kā no tiem kaunētos, bet darām ik dienas – šodien, vakar, pirms simt vai piecsimt gadiem. Mēs neapjaušam šo sīko ikdienišķo darbību nozīmību. Ritma Lagzdiņa – Zikmane, pievērsdama tiem mūsu uzmanību, runā par mazā, neievērojamā, neievērotā mītisko vērtību. Var tikai pabrīnīties, ar kādu aizrautību ir gleznota lapsene sēžam uz verandas malas! Detaļām Ritmas Lagzdiņas – Zikmanes daiļradē ir sevišķa vieta.
Mākslinieces darbos allaž bijusi īpaša gaisotne – vienkāršajā viņa pratusi ieskatīties dziļāk, liekot pasaules norisēs ielūkoties citām acīm.
Ar pasteli viņa pagaidām vēl strādā vairāk nekā grafiķe. Formām ir grodas aprises, visbiežāk izmantots štrihveida līnijas formu modelējumos, arī gaismēnu attēlojumos, bet nav jau būtiska maniere, kā glezno, svarīgs ir rezultāts. Ritmas Lagzdiņas – Zikmanes pasteļos jūtama ārkārtīga mīlestība pret glezniecību, pret pasauli, un tas nav maz.
Visi darbi vēl nav vienādi veiksmīgi. Ainavas šķiet pārlieku košas, krāsas nav tik sabalsotas, zudis tonālais maigums. Acīmredzot māksliniece šiem darbiem izvirzījusi citus uzdevumus, piemēram, izcelt krāsu dekorativitāti.
Jācer, ka Jelgavas Mākslas skola piedāvās savas mājīgās telpas arī citiem autoriem, kas pilsētā nav redzēti, un ka skatītāji iemīs taku arī turp.
