«Viss plūst, un viss mainās,» pirms daudziem, daudziem gadsimtiem teica kāds sengrieķu domātājs, ar to skaidrodams visa nepastāvīgumu, tai skaitā arī domāšanas.
«Viss plūst, un viss mainās,» pirms daudziem, daudziem gadsimtiem teica kāds sengrieķu domātājs, ar to skaidrodams visa nepastāvīgumu, tai skaitā arī domāšanas. Domāšana un vērtības var būt iesīkstējušas un patiešām neatbilstošas sociālajam kontekstam.
Vēl pirms desmit gadiem Latvijā dzīvojošie iepazina mežonīgā kapitālisma dažādās izpausmes, daudziem saslimstot ar pārprastu individuālismu, tas ir, egoismu, sak, mans ir mans, bet tavs ir tavs. Tagad, pēc desmit gadiem, pilsoniskā sabiedrība meklē veidus, kā šādu domāšanu Latvijas iedzīvotājos mainīt. Proti, runa ir par filantropijas kā vērtības iedzīvināšanu cilvēkos, kas būtu gatavi kaut knipucīti no sava labuma iedot arī kādam citam abstrakto, bet demokrātiskā sabiedrībā obligāti nepieciešamo kopējo interešu vārdā. Lai nu kā, Latvijā filantropijas sasniegšana bez teorētiskas reflektēšanas prasīs pārvarēt neskaitāmas barjeras.
Par filantropiju daudz un dažādos aspektos runāja nupat notikušā 6. nevalstisko organizāciju foruma «Katrs savā vietā kopējā lietā» dalībnieki. Forumā vairāki referenti lietoja jēdzienu, kuram, šķiet, Latvijā pagaidām nav dziļu sakņu, – kopienas filantropija. Kas tas par zvēru, droši vien jautāsiet. Un pamatoti, jo vienīgā filantropija, ko daudzi vēl atceras, ir rubļa ziedošana kādai no cietušajām padomju brālīgajām republikām, ziedošana sakostiem zobiem. Taču patiesas filantropijas ideja ietver brīvprātīgu (!) indivīda cenšanos pabalstīt kādus grūtībās nonākušos vai arī tādus, kuriem šī pabalstīšana, kas var būt gan naudā, gan graudā, ir nepieciešama, lai sasniegtu cēlus mērķus.
Līdz ar to kopienas filantropija nozīmē, piemēram, vietējās pašvaldības pilsoniskās sabiedrības šūniņu (formālu vai neformālu indivīdu grupu) materiālu atbalstīšanu.
Kopiena, tāpat kā filantropija, Latvijas ikdienas apritē lēnām tiek aprobēta, jo šo jēdzienu (lasi: domāšanas veidu) pieņemšana ir tieši proporcionāla iedzīvotāju pieredzei.
Viena no grūtāk pārvaramajām barjerām, ar ko pašvaldību līmenī sastopas un sastapsies kopienas filantropijas aizstāvji, būs dažādi stereotipi. Piemēram, kāda jēga dot naudu vai izīrēt uz pusi lētāk telpas, teiksim, pensionāru apvienībai vai jauniešu iniciatīvas grupai, ja neko no nedabū atpakaļ. Jebkura veida ziedojumi tāpat tiks izniekoti, tāpēc mīļā miera labad labāk neziedot neko. Mana nauda ir tikai manis sūri grūti pelnīta, tālab nevienam nav tiesību līst svešā (respektīvi, manā) maciņā.
Modelējot situāciju, var diezgan droši pieļaut, ka viens no svarīgākajiem problēmjautājumiem, kas šajā sakarā būtu jāatrisina, ir pašvaldībās dzīvojošo pelnošo iedzīvotāju grupu (valsts un privātajā sektorā strādājošo) priekšstatu grozīšana. Un priekšstati par kopienas filantropiju būtu jāapgriež kājām gaisā, proti, no filantropijas kā attīstību bremzējoša faktora izpratnes uz to kā būtisku ilgtspējīgas uzņēmējdarbības un pašvaldības dinamikas priekšnosacījumu. Citiem vārdiem, potenciālajiem filantropiem jāapjēdz, ko nozīmē būt sociāli atbildīgam.
Cits jautājums ir saistīts ar filantropijas institucionalizēšanu jeb pareizās pieejas, kā izdalīt ziedoto naudu, atrašanu. Runa ir par to, kāds ir labākais veids, kas liktu cilvēkiem saprast, ka katrs viņa ziedotais latiņš neaizripo neceļos, bet sasniedz vēlamo mērķi (piemēram, neredzīgo biedrības atbalstam, invalīdu biedrībai ratiņu iegādei utml.). Latvijā pašlaik jau manāmi eksperimenti, kā likt naudai efektīvāk nokļūt līdz attiecīgajai nevalstiskajai organizācijai.
Jelgavas pašvaldība šogad izmantoja Zemgales Nevalstisko organizāciju centra «pakalpojumus», un tās dotie 3000 lati palīdzēs pilsoniski aktīvu indivīdu grupām realizēt deviņus projektus. Turklāt nākamgad pašvaldība šo summu sola palielināt līdz 10 000 latu. Pusi dotu Jelgavas pašvaldība un pusi Sorosa fonds – Latvija. Jauki, vai ne? Tikai žēl, ka pagaidām oficiāli un godprātīgos nolūkos šo naudu dod pašvaldība, bet ne Jelgavas uzņēmēji, kuriem, manuprāt, (kaut gan, protams, kā visur, pastāv izņēmumi) ir ļoti tumša bilde gan par to, kas ir filantropija, gan par sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību, gan par korporatīvās identitātes veidošanas nepieciešamību. Jāmācās!
Iespējams, tam veiksmīgs risinājums varētu būt Talsu pieredze. Tur pašvaldība veido fondu, kurā ikviens, kas vēlas, var ziedot naudu pilsētas attīstībai, pabalstot vietējo pilsonisko sabiedrību. Vai šādu fondu ar atbilstošu publicitāti un skaidriem darbības principiem nevajadzētu izveidot arī Jelgavā? Tas ir viens no atklātajiem jautājumiem, kas līdzīgi pašai kopienas filantropijas idejai prasīs lauzt ledu.
