Valsts svētku gaisotnes uzlādēta, patriotiskā noskaņojumā reiz jautāju meitai: «Pasaki, ko mums devusi valsts neatkarība?».
Valsts svētku gaisotnes uzlādēta, patriotiskā noskaņojumā reiz jautāju meitai: «Pasaki, ko mums devusi valsts neatkarība?» Atbilde bija zibenīga: «Humpalas!» Tas, protams, bija domāts kā joks, par kuru abas sirsnīgi smējāmies, lai gan vēlāk šī atbilde uzvedināja uz ne tik priecīgām pārdomām.
Ja šodien man kāds uzdotu šādu jautājumu, atbildētu: «Vēdera vīrusu (medicīnā – enterovīruss)!» Kas tas ir par briesmoni, kas nogāž pie zemes pat veselus karavīru bataljonus? Vēl to dzird «rosāmies» pa internātskolām un šur tur, patiesībā tur, kur to nevar… noslēpt.
Bērnudārzos šis vīruss par sevi atgādina diezgan regulāri un, cik zinu, ne jau tikai Jelgavā. Mediķi slimošanu ar šo vīrusu apstiprina gan tikai mutiski, slimības diagnozēs tas pārvēršas parasti par elpošanas ceļu saslimšanu (ARS) vai vēl par kaut ko citu ar mediķiem vien saprotamu nosaukumu. Nevajag nemaz sevišķi bagātu iztēli, lai nojaustu, kāpēc tas tā. Pirms pāris gadiem dizentērija slimnīcā pārtapa par smadzeņu satricinājumu, jo slimība bērnam sākās pēkšņi ar samaņas zudumu.
Tā nu mānāmies, mānām citus, sevi, savus bērnus, un vīrusi tikmēr netraucēti riņķo. Pērkot zāles kārtējam vīrusa upurim mazdēliņam, mazliet šokējošs ir aptiekas darbinieces rezumējums (domāju, ne no zila gaisa sagrābstīts): «Tagad visi vemj!»
Vai nevajadzētu atsvaidzināt atmiņā šo to no tiem nemaz tik tālajiem padomijas laikiem, kad bez Sanitāri epidemioloģiskās stacijas (SES) analīzēm bērns pēc pāris dienu dārziņa neapmeklēšanas tur nedrīkstēja atgriezties. Obligātas pārbaudes tika veiktas arī skolās. Toreiz tas šķita nevajadzīgs un traucējošs pasākums, bet bērni bija pasargāti. Šodien nav nekādas informācijas par patieso saslimstības līmeni ar šo vīrusu. Bērniņš mājās dienu, divas apārstējas, un viss. Cerēt uz vecāku godaprātu vien nevar.
Medicīnas enciklopēdijā lasu: «Bērnus pēc pārslimošanas drīkst laist bērnu kolektīvos pēc l5 dienām.» Šī gan ir l985. gadā izdota grāmata, un, iespējams, neatbilst pašreizējām prasībām (ja tādas vispār ir), bet nav normāli, ka šodienas apstākļos ciešam no slimībām, kuru, kā rakstīts enciklopēdijā, «pārnešana notiek ar netīrām rokām, inficētu pārtiku un ūdeni, kā arī pilieninfekcijas ceļā», ka dzīvojam sabiedrībā, kurā tiek ignorēti elementāri profilakses pasākumi.
Kas šodien traucē veikt SES analīzes bērnu kolektīvos (un ne tikai)? Pieņemu, ka līdzekļu trūkums. Tas varētu būt maksas pakalpojums, kaut daļējs, skatoties, kādas ir patiesās izmaksas un cik tas cilvēkiem pa kabatai, bet par medikamentiem slimības gadījumā taču arī jāmaksā. Kaut kas ir jāmaina šajā sistēmā, jo no pieaugušo bezatbildības vispirms cieš mūsu bērni.
Ar cieņu, Vija Dzelme
