Klusā vasaras naktī, kad pilsētas trokšņus var dzirdēt jo tālu, līdz daudzu dzīvojamo namu atvērtajiem logiem nonāk skaļruņos pastiprinātā dispečera balss no Jelgavas dzelzceļa stacijas.
Klusā vasaras naktī, kad pilsētas trokšņus var dzirdēt jo tālu, līdz daudzu dzīvojamo namu atvērtajiem logiem nonāk skaļruņos pastiprinātā dispečera balss no Jelgavas dzelzceļa stacijas. Esmu klausījies un mēģinājis noteikt: «Tur runā latviski vai ne?» Padomju laikos šādu jautājumu uzdot bija lieki. Taču tagad, kad ir likumā noteikta valsts valoda? Tomēr apmēram kilometra attālumā no sliedēm, kur piektajā stāvā atrodas mūsu dzīvoklis, tik labi dzirdēt nevar. Aizmiegot, protams, gribas nodomāt, ka Latvijas Dzelzceļā, tāpat kā armijā, gan jau komandē latviski…
Šajā nedēļā man iznāca saruna ar kādu dzelzceļa administrācijas darbinieku, kas diemžēl man pavēstīja, ka 90 procenti viņa darba sarunu gribot negribot iznāk krievu valodā. Piemēram, nupat viņš ticies ar kādu jaunu sievieti, Rīgas Tehnisko universitāti absolvējušu inženieri. Pusstundu runājuši, viņa – krieviski, viņš – latviski, un tā arī palikuši katrs savā valodā.
Dzelzceļš valodas ziņā ir īpaša vieta. Tur priekšniekam līdz pēdējai zilbei jābūt pārliecinātam, ka padotais viņu ir sapratis. Ir pat situācijas, kad padotajam ne tikai jāuzklausa, bet pat skaļi jāatkārto priekšnieka pavēle. Skaidrs, ka pāreja uz latviešu valodu tādos apstākļos nav viegla. Tomēr zināmai kārtībai ir jābūt. Kā žurnālists esmu pētījis līdz šim lielāko pasažieru vilcienu katastrofu Latvijā. Tā notika Rīgā 1976. gada 16. februārī, un tajā gāja bojā 46 cilvēki. Traģisko situāciju izraisīja Juglas stacijas dežurants un trīs pārmijnieki. Lasīju tiesas materiālus, uzklausīju veco dzelzceļnieku, pat toreizējo pasažieru liecības. Bet tad man radās iespēja tikties ar šo Juglas stacijas dežurantu, pēc izglītības inženieri. Brīdi šaubījos, vai būtu vērts lieki traumēt cilvēku, kas, izciešot sodu par savu smago kļūdu, ir sēdējis cietumā un droši vien cenšas par šo notikumu nedomāt. Taču saņēmos, gāju un pēc neilgas sarunas bez diktofona pusbalsī (ko droši vien atcerēšos visu dzīvi) uzzināju patiesību, ko padomju laika dokumenti neatklāja. Proti, divas no liktenīgās maiņas pārmijniecēm bija pārvaldījušas tikai krievu valodu, trešā – tikai latviešu. Tas izjauca pēdējo drošības barjeru, kas būtu novērsusi katastrofu.
Optimistiskākam nobeigumam piebildīšu, ka nesen man bija gods sarunāties (gan krievu valodā) ar Vladimiru Aļehno, pieredzējušu vilcienu vadītāju, kurš 2000. gada 2. martā pārdzīvoja Līvbērzes dzelzceļa katastrofu. Es šo vīru satiku vietā, kur viņš privāti mācījās latviešu valodu.
