Sveiks! Tas atkal esmu es, Špicbuks! Šoreiz nolēmu uzrakstīt kaut ko nedaudz baisāku. Galu galā kuram gan nav iznācis iet pa neapgaismotu ieliņu, trīcot kā apšu lapai!?
Sveiks! Tas atkal esmu es, Špicbuks! Šoreiz nolēmu uzrakstīt kaut ko nedaudz baisāku. Galu galā kuram gan nav iznācis iet pa neapgaismotu ieliņu, trīcot kā apšu lapai!? Tumšos rudens vakaros bieži gadās aizdomāties par to, kas mīt noslēpumainā mijkrēšļa, tādēļ pastāstīšu kādu atgadījumu no savas dzīves.
Viss sākās pēcpusdienā. Biju nolēmis kārtīgi atpūsties, taču visus brīnišķīgos nodomus izjauca Tīnis – mans vecākais brālis. Protams, biju ļoti nikns, pat apvainojies uz viņu, taču nekas cits neatlika, kā paklausīt un doties pie viena no kaislīgākajiem šīs lappuses lasītājiem, lai aiznestu viņam jaunāko šausmu filmu (zīmīgi, vai ne?). Tikko biju izgājis no mājas, tā ievēroju, ka kļūst tumšāks. Tas jau nebūtu nekas, ja vien šis lasītājs nedzīvotu pie kapsētas! Nopukojos un žigli devos tālāk.
Lai kā es to nevēlējos, kapsēta arvien vairāk tuvojās. Tikko biju tajā iegājis, priekšā izlēca garš, spoži balts skelets ar smēķi zobos (fui!). Šausmu filmas kasete manā mugursomā kļuva arvien smagāka un smagāka, bet sirds laikam dejoja hip – hop. Skelets dobjā balsī uzsauca: «Eu, Špicbuk! Uz kurieni tad tu tik vēlu?» «Pie paziņas…» es izdvesu, uz pakauša sajuzdams dažas izsmējīgas sviedru lāsītes. «Kas tev tajā somā?» viņš turpināja pratināt. «Šausmene…» nočukstēju, gandrīz nedzirdēdams pats sevi. Nemaz nesmejies! Gribētos redzēt, kā manā vietā izturētos tu!
Nolēmu rīkoties – kamēr vēl nebija par vēlu, skrēju tālāk, prom no šā baismekļa. Brienot caur neskaitāmiem apsūbējušiem kapakmeņiem, manu ceļu aizšķērsoja kaut kas mazs, apaļš un spalvains. Tumsā nevarēju saprast, kas tas ir. Skaidrs bija tikai, ka šis mošķis apveltīts ar neveiklu, gāzelīgu gaitu un… asiem zobiem. Kad sajutu tos siekalainos zāģīšus savā kājā, aiz pārsteiguma gandrīz nokritu augšpēdus.
Tālāk mans ceļš bija nedaudz mierīgāks, ja neskaita vairākas niknas tintes pildspalvas, kas bija cieši apņēmušās mani nogāzt no kājām. Pārbijies un netīrs biju gandrīz galā, kad manā priekšā parādījās veca, saburzīta avīze. Arī tā spiedzošā balsī lamāja mani, plivinādama savas nodriskātās lapas. Pēc zvadzošu konservu kārbu un varen smirdīgu zeķīšu uzbrukuma bezspēkā izskrēju zaļā pļaviņā, kas ieskāva šīs lappuses uzticīgā lasītāja māju.
Ārprāts, vai ne? Vari man ticēt, ka citreiz šausmeni avīzes lasītājiem Tīnis nesīs pats! Bet tev es iesaku censties visā baisajā saskatīt smieklīgo, varbūt velns nemaz nav tik melns?…
