Fermas «Ranssi» saimniece Marita mūs sagaidīja, viesmīlīgi stāvēdama durvīs.
Fermas «Ranssi» saimniece Marita mūs sagaidīja, viesmīlīgi stāvēdama durvīs. Bijām brīdināti, ka šajā zemnieku sētā neredzēsim nevienu mājlopu, tomēr mūs, 27 žurnālistus no Latvijas rajonu laikrakstiem, pārsteidza telpa, kurā nokļuvām, tikko pārkāpuši slieksni. Tur bija pakaramie, daudz pakaramo, kā tādā restorānā. Mēs saskatījāmies un novīpsnājām: arī somi ir ārišķīgi, ja jau esam atvesti «paraugdemonstrējumu» vietā. Ko gan citu varētu nozīmēt cilvēku masu iestaigātā vaga slieksnī?
No plašās priekštelpas, kurā bijām no lauka nokļuvuši, nokāpjot vairākus pakāpienus lejup, tikām aicināti tālāk. Plašā istaba jeb drīzāk zāle nudien atgādināja tādu kā omulīgu ēstuvi: vairāki galdiņi, krēsli, pat bāra lete. Ziemeļnieku mājām raksturīgos mazos, augstu iebūvētos sīkrūšu logus rotāja dekadentiski aizkariņi, vietumis bija pa ziedu kompozīcijai, vainagam, bet senlaicīgā skapja virsu apdzīvoja plīša, porolona un vilnas rotaļu gotiņu ganāmpulks. Ja neskaita no salmiem veidotās cūciņu figūras mājas priekšpusē, citu dzīvnieku šajā fermā nebija.
Saimniece sacīja, ka vīrs devies uz sešus kilometrus attālo skolu pēc meitas, drīz būšot. Tostarp viņa pastāstīja, ka šajā fermā ieprecējusies pirms divdesmit gadiem, un viņai atšķirībā no ierastās kārtības liktenis bija lēmis apprecēt nevis tikai saimnieka dēlu, bet jau pilntiesīgu saimnieku – jauno un smuko Kinno Helkalu. Viņa senči «Ranssi» saimniekojuši vairāk nekā simts gadu. Turējuši lopus, audzējuši labību. Marita, profesionāla puķu pārdevēja un floriste, daudz nedomādama, mainījusi gan dzīves vietu, gan veidu. Tolaik gan dzīve likusies vienkāršāka un skaidrāka, taču ar laiku cita aiz citas nākušas pārmaiņas gan personīgajā dzīvē, gan Somijas politikā un ekonomikā. Piedzimuši bērni (dēlam tagad 19, meitām 15 un 12 gadu), sekojušas ekonomiskās grūtības, ko lielā mērā veicinājis bijušās PSRS sabrukums. Dzīve kļuvusi dārgāka, ražošana – neizdevīgāka. Tad nākuši «jaunie laiki», tas ir, Somija iestājās Eiropas Savienībā (ES). Marita nevēlējās un arī vairs nevarēja atļauties būt vienīgi mājsaimniece: pēc desmit gadu «bezdarbības» viņa vīra saimniecībā sāka pati savu biznesu.
Tas esot noticis it kā nejauši. Kaimiņi, reizēm viesodamies «Ranssi», slavējuši saimnieci par gardo cienastu un teikuši, lai taču viņa aicinot biežāk, savas kulināres dotības pārvēršot naudā. Tad viņi nekautrēšoties nākt uz garšīgām pusdienām arī ikdienā.
Tā nolemts veidot viesu namu tuviem un tāliem ļaudīm. Sākumā Marita iztikusi viena, taču, kad viesu nama popularitāte sākusi augt, vajadzējis meklēt palīdzes. Viena kaimiņiene reiz bijusi armijas pavāre, viņai nieka lieta esot pēc priekšā noliktas receptes pagatavot cienastu kaut veselam pulkam. Otra ir bijusī cūkkope. Tā kā pēc iestāšanās ES zemnieku saimniecību skaits Somijā strauji sarucis un turpina mazināties, sīkie fermeri savas zemes pārdevuši neatlaidīgākajiem, bet paši meklē citu nodarbošanos. Tā arī Maritas kaimiņiene nu ir pilnībā mainījusi dzīvesveidu un nodarbošanos. Visas trīs saimnieces kopā ar Helkalu vecāko meitu tagad uztur viesu namu.
Kādreiz šajā ēkā bijusi kūts. Tur mitušas gan govis, gan cūkas un aitas. Taču, saimniecībai arvien vairāk specializējoties graudkopībā, saimnieki nolēmuši pilnībā atteikties no lopiem. Un kūts pārbūvēta par viesu namu. Tur, kur gandrīz simts gadu bijis stallis, tagad ir ierīkota lielā ēdamzāle, bet tur, kur kūts galā reiz turēts traktors, ir mazā zālīte un neliels suvenīru veikaliņš, kur Marita pārdod gan pašas veidotās ziedu kompozīcijas, gan suvenīrus un, piemēram, vietējo zemnieku piegādāto medu. Bijušās kūts plašie bēniņi pārbūvēti par plašu (200 kvadrātmetru) deju zāli.
Par apmeklētāju trūkumu «Ranssi» saimnieki nesūkstās: katra nedēļas nogale pieteikta kolektīviem un individuāliem apmeklējumiem jau ilgi iepriekš. Vienlaikus varot uzņemt pat līdz 100 cilvēkiem. Patiesībā reti kad ierodoties mazāk. It sevišķi tagad, kad Somijā sākušies tā dēvētie Mazie Ziemassvētki: tā kā īstie Ziemassvētki ir pavadāmi ģimenē (somi šai ziņā ir ļoti konservatīvi), bet katrs darba devējs uzskata par savu pienākumu darbiniekiem sarīkot maksimāli līksmus svētkus, tiek rīkoti saviesīgi vakari. Un «Ranssi» tādam nolūkam ir kā radīta. Tad viesu namā mielojas, iedzer, dejo pat divas dienas no vietas. Bez gulēšanas. Jo naktsmājas viesu nams nepiedāvā.
Kad ar pusaudzi meitu no skolas atgriezies Kinno, viņš iepazīstina ar fermas lauksaimnieciskās darbības aprisēm. Helkali nav tipiski somu zemnieki ne pagasta, ne visas valsts mērogā. Pagastā, piemēram, fermeru saimniecības vidēji nepārsniedz 38 hektārus. Kinno, labi orientēdamies ekonomikā, apzinājās, ka ar ierasto nodarbi pelnīt spēs tikai tad, ja palielinās sējumu platības, tādēļ visus brīvos līdzekļus cenšas ieguldīt zemes pirkšanā. Pašlaik fermas īpašumā ir 120 hektāru aramzemes, 100 hektāru meža un vēl aptuveni 30 hektāru, ko zemnieks iznomā citiem. Īpašumi neatrodas vienuviet, tie ir izkaisīti, jo iegādāti no bijušajiem saimniekiem, kuri modernās lielražošanas apstākļos nav spējuši noturēties virs ūdens. Kinno visu aramzemi apstrādā tikai pats kopā ar dēlu, kas patlaban gan iesaukts karadienestā. Vienīgi pašā darbu sastrēgumā sējas un labības pļaujas laikā uz dažām dienām nolīgst strādniekus. Somijas likumi ir stingri, darbiniekiem jāmaksā pietiekami daudz, jāsedz visas sociālās garantijas. Tādēļ ilgāk palīgstrādniekus algot nevarot atļauties.
Helkalu ģimene pieturas pie konservatīviem ieskatiem. Viņi referendumā par iestāšanos ES balsoja «pret», jo saskatīja apdraudējumu lauksaimniecībai vispār un savai fermai. Tagad, pēc septiņiem gadiem, Kinno atzīst, ka ES neko sliktu neesot nodarījusi, zināmu atbalstu sniedz dažādas subsīdijas. Taču to nepietiek, lai segtu visus izdevumus. Tiesa, kopš noteikumus diktē Brisele, Kinno un arī pārējiem Somijas fermeriem esot jāsamierinās ar pārmērīgu birokrātiju, nepārtrauktām pārbaudēm, komisijām, uzraudzību ik sīkumā. Helkali gan esot no tā visa pasargāti lielākā mērā nekā daudzi citi fermeri, jo, kā saka Marita, viņu mājas slieksni mēdzot pārkāpt vienīgi ārsts un nodokļu inspektors, jo tā nu viņi reiz nolēmuši, ka neņems ne marku, ne eiro kredītus, viņi arī nav pretendējuši uz finansējumu dažādu ES atbalsta programmu ietvaros. Visu gādājuši, tikai paļaudamies uz sevi, saviem spēkiem.
Tā nu izkūpēja mūsu sākotnējais priekšstats par to, ka ar Somijas Ārlietu ministrijas gādību esam nokļuvuši ideālā paraugsaimniecībā, jo mūsu Somijas brauciena mērķis bija iepazīties un pārliecināties par dalības ES priekšrocībām. Šoreiz izrādījās gluži pretēji: nokļuvām pie īsteniem eiroskeptiķiem. Taču arī Helkalu ģimene vēsu prātu atzīst, ka iestāties ES tomēr bijusi Somijas pareiza izvēle. Lai gan arī līdz tam valsts bijusi pārtikusi, valdība saviem spēkiem vien nebūtu ilgi spējusi sniegt finansiālu atbalstu zemniekiem. Toties tagad tas ir iespējams, pateicoties dažādiem ES strukturālajiem fondiem. Savukārt «Ranssi» saimnieki jūtas pietiekami stabili finansiāli, lai pēc daudzu gadu pārtraukuma visa ģimene kopā ar bērniem varētu doties kādā tālākā pasaules ceļojumā.
