Manam bērnam pirms trīs gadiem atklāja tādu gadsimta slimību kā celiakija. Sākumā divas reizes ieradāmies Rīgā bērnu slimnīcā uz pārbaudēm, pēc tam tika noteikta diagnoze un uz diviem gadiem piešķirta invaliditāte.
Manam bērnam pirms trīs gadiem atklāja tādu gadsimta slimību kā celiakija. Sākumā divas reizes ieradāmies Rīgā bērnu slimnīcā uz pārbaudēm, pēc tam tika noteikta diagnoze un uz diviem gadiem piešķirta invaliditāte.
Par šo slimību nebiju dzirdējusi, tādēļ nesapratu, ko tā nozīmē manam bērnam. Daudz lasīju, lai uzzinātu, ar ko būs jāsadzīvo. Uzturā nedrīkst lietot maizi, miltus, makaronus. Tā ir alerģija pret graudaugos ietilpstošo glutēnu. Skaidrs bija viens – jāmaina daļa ierastā dzīves ritma, virtuve. Jālieto uzturā glutēnu nesaturoši produkti. Pats šokējošākais sākumā bija tas, ka šo produktu aizstājēji ir ļoti dārgi. Labi, ka slimniekam piešķirta invaliditāte un līdz ar to pensija 35 lati mēnesī.
Divi gadi pagājuši, un invaliditātes «kartiņai» šogad 6. novembrī beidzās termiņš. Es, cenšoties būt apzinīga māmiņa, jau maijā sāku rosīties (šī lieta man bija sveša un saskāros ar to pirmo reizi.) Bijām atkal Rīgā pie gastroenterologa (ar nosūtījumu no ģimenes ārsta). Diagnoze zināma, ārsts sacīja – šī slimība nav ārstējama un tāpēc uz rudens pusi (vislabāk oktobrī) jāatkārto analīzes. Jau jūlijā sāku interesēties un pieteikt bērnu «nodaļā». Atbilde skanēja: «Mums ar Viduslatvijas slimokasi ir problēmas, pieņemt varam decembrī.» Biju apjukusi un jautāju, ko darīt. Man atbildēja: «Interesējieties pie Viduslatvijas slimokases vadības!»
Viduslatvijas slimokasē apstiprināja, ka tāda tā situācija ir, un ieteica zvanīt Rīgas ārstējošam ārstam pa telefonu, lai rastu kādu risinājumu. Tā arī darīju, un Rīgas ārste (gastroenteroloģe) mazliet mani nomierināja, ka invaliditāti varēs pagarināt un problēmām nevajadzētu rasties.
Vaicāju savai ģimenes ārstei, ar ko sākt šīs lietas virzīt. Secinājām, ka jāiet uz ārstu komisiju novembra sākumā, pirms «kartiņa» beigusies. Tur man paziņoja, ka neesot pamata (tas ir, nav ārsta slēdziena, kas būtu dots šogad) invaliditāti piešķirt.
Tā riņķa dancis turpinās.
Lai atkal pieteiktos pie Rīgas dakteres, jāgaida gara rinda novembra beigās. Ko darīt? Jau maijā uz ģimenes ārstes nosūtījumu vajadzēja būt atbildei no Rīgas dakteres, bet tādas nebija. Pat ģimenes ārste zvanīja un lūdza, lai atsūta pa faksu izrakstu no bērna kartītes, ka invaliditāte nepieciešama. Atbildes nebija.
Labi, ka Rīgā dzīvo vecaistēvs, kas mēģināja šo jautājumu nokārtot. Vēlreiz vedām nosūtījumu no ģimenes ārstes. Šoreiz atbilde bija, bet ne jau vismaz ar 6. novembra datumu, lai slēdziens derētu «kartiņas» pagarināšanai.
Gribas pavaicāt – vai kukulīt’s prasījās? Vai tiešām nevar izdarīt savu darbu līdz galam? Kas notiktu, ja mēs neviens savus pienākumus neveiktu? Bail pat iedomāties, bet ir personas, iestādes, kuras to var atļauties.
Atliek tikai nošausmināties, kādā valstī dzīvojam. Lai nebūtu ar tik skumju noti jābeidz šis stāsts, gribas pateikt arī ko labu. Liels paldies par izpratni un iejūtību skolai – virtuves darbiniecēm, audzinātājai un klases biedriem! Viņi nav vienaldzīgi.
Jana
