Ķīpsalā paredzētajam «Mumiy Troll» šovam grupa pagājušo sestdien «iesildījās» ar koncertu «Tonusā».
Ķīpsalā paredzētajam «Mumiy Troll» šovam grupa pagājušo sestdien «iesildījās» ar koncertu «Tonusā».
Nezinu, cik augstu vilni padomjlaikos doto nosaukumu nomainīšana situsi Tālajos Austrumos. Ļoti iespējams, ka Rozas Luksemburgas ielu Vladivostokā vēl joprojām dēvē tāpat kā 1982. gadā, kad tur satikās izbijis korazēns ar taustiņinstrumentu spēles pieredzi Iļja Lagutenko, rokansambļu administrēšanas entuziasts Leonīds Burlakovs, basģitārists Vladimirs Lucenko un Aļiks Krasnovskis, kas uzņēmās rūpes par visu pārējo instrumentu skanējumu, un viņi visi kopā sāka darboties ar nosaukumu «Shock».
Pēc gada «Shock» pārtapa par «Mumi Troll». Vēl pēc dažiem gadiem viņi izdeva, kā teiktu Boriss Grebenščikovs, ar mūsdienu civilizācijas aizmirstiem paņēmieniem ierakstītu albumu, kas vienlīdz lielu ievērību guva gan līdzīgi, gan citādi domājošo vidū (1986. gadā Tālo Austrumu universitātes studentu sapulce, piemēram, nolēma par sociāli visbīstamākajiem atzīt rokansambļus «Black Sabath» un «Mumi Troll»).
Laiks ritēja, nāca armijas gadi, atkalapvienošanās un, visbeidzot, mūmijas iegulšana sarkofāgā līdz 1996. gadam, kad atkal satikās un jaunības aizraušanos turpināt nolēma divi – Lagutenko un Burlakovs. Mūziķu sastāvam pievienojot basģitāristu Zdvigu Zviģenniju, bundzinieku Oļegu Punginu, ģitāristu, taustiņnieku, saksofonistu Juriju Cāleru un nosaukuma pirmo vārdu papildinot ar vēl vienu burtu, sākās stāsts par visiem pazīstamo «mumificēto trolli», kas, divdesmit gadu tālā pagātnē atgriezdamies ar jaunākajā albumā skanošo mūziku, diez vai sagādātu negatīvu piemēru bērnu un sabiedriski apzinīgu studentu biedēšanai. Pirms uzzini «koncepcijas autora» Iļjas versiju par «troļļu» ceturtā studijas albuma «Meamuri» nosaukuma izcelsmi (no «memories»: «Tas ir viss labākais, kas pēdējos gados ar mani noticis»), gribot negribot, esi spiests atzīt, ka maldīgas nav izrādījušās arī priekšnojautas par vēl vienu «murmuring» – miermīlīgas čalošanas – pilnu disku: miegainiem ģitāru strinkšķiem un elektronikas neuzbāzīgai burbuļošanai piedūdojošu rečitējumu par tēmu «kas prātā, tas uz mēles.»
Robustos ģitārakordos paustais «sveiciens» popmūzikai («Allo, Pops!», kā viņi dziedāja jau minētajā astoņdesmito gadu vidū) pārtapis ciešā rokasspiedienā muzicēšanas paveidam, kura raksturošanā visbiežāk izlīdzas ar mazizteiksmīgo «rokpopa» apzīmējumu.
Ne vienu vien «Tonusa» apmeklētības rekorda «pārsitēju» pusotra tūkstoša kuplinātāju koncerta pirmās skaņas (uzvaras prieka pilnā grabuļa žvadzināšana, ar kuru Iļja Lagutenko atbildēja drūzmā skanošajiem sveicieniem) sasniedza blakus telpās, kur vēlīnie apmeklētāji centās «iemānīt» savu mēteli pārpildītās virsdrēbju glabātavas pārzinim vai joņoja uz koncerta pirmajās minūtēs atklāto papildu garderobes telpu.
Līdz ausīm plats un pusotru stundu garš smaids aizstāja Iļjas vārdisku apstiprinājumu ģitārista apgalvojumam par jaunā albuma «gribēti negribēto mažorīgumu» jeb «antidepresanta» īpatnībām, ar kurām tas izceļoties uz visas pārējās «Mumiy Troll» diskogrāfijas fona.
«Šis ir koncerts šaurā draugu lokā, tāpēc šoreiz nebūs kā parasti: atkārtoto uznākšanu uz skatuves pēc dažu minūšu klausīšanās jūsu saucienos un aplausos – nu, zināt visu to teātri, ko, starp citu, atkārtosim arī Rīgā –, tāpēc nesakiet viņiem, ka te viss noritēja daudz mājīgāk,» cerams, šos Iļjas vārdus nevadīja tikai vēlme ar iedrošinošu «viss kārtībā» gaisināt klubā virmojošo apmulsumu, ko apmeklētāju negaidītais daudzskaitlīgums sagādāja gan koncerta organizatoriem, gan pašiem apmeklētājiem.
Atšķirībā no citkārt Latvijā notikušās «Mumiy Troll» koncertreizēs pieredzētiem improvizatoriskiem skatuves izgājieniem neskanēja ne «minimālistisks», tikai pāris ģitāru pavadīts «Delfīnu» variants, ne daudz smagāka «Devochka», ne citu pazīstamāko (līdzi dziedamāko) dziesmu «netradicionālas apdares». Daudzi melodiski pievilcīgākie gabali, kas, pēc ausuliecinieku stāstiem, no turnejas programmas gan nebūt nav svītroti (kā «Karnavala nyet», «Moya pevitsa» vai «Vladivostock 2000»), neskanēja vispār. Koncerts kopumā atstāja iespaidu, it kā «troļļi» būtu uzņēmušies paši sava nākamajā vakarā paredzētā šova «iesildītājgrupas» lomu. Ja tā, viņiem tas izdevās.
