Kā ierasts, «Zemgales Ziņas» arī šogad rīko saviem abonentiem loteriju, kurā var laimēt dažādas vērtīgas balvas, tostarp arī ceļojumu.
Kā ierasts, «Zemgales Ziņas» arī šogad rīko saviem abonentiem loteriju, kurā var laimēt dažādas vērtīgas balvas, tostarp arī ceļojumu. Iepriekšējā loterijā laime uzsmaidīja Verai Borisēvičai un viņas vīram Jānim Rakickaitim – viņi varēja braukt ceļojumā uz Vāciju.
Jo lielāks bija «Ziņu» prieks un gandarījums, kad izrādījās, ka esam devuši iespēju abiem pirmo reizi dzīvē šķērsot Latvijas robežu.
Par ceļojumā redzēto stāsta laimīgās lozes ieguvēja Vera Borisēviča.
Pirmā loterija, un – laimests!
«Abi ar Jāni esam jelgavnieki un regulāri «Ziņas» iegādājāmies kioskos, līdz beidzot saņēmāmies un nolēmām tās abonēt. Uzzinot, ka katrs abonents piedalās izlozē, kuras galvenā balva ir brauciens uz Vāciju, es izjutu nelielu satraukumu, jo nojauta par kaut ko labu mani nepameta. Loterijā piedalījāmies pirmo reizi mūžā.
Vienudien vīrs lasīja laikrakstu un iesaucās: «Mums ir laime!» Sākumā nesapratu. Izrādās, tieši mēs esam ieguvuši braucienu uz Minsteri. Uztraukums bija liels, jo nekur aiz Latvijas robežām agrāk neesam bijuši.
Es izrādījos viltota
Braucienu uz Vāciju divām personām kā galveno balvu piedāvāja «Zemgales Ziņas» sadarbībā ar tūrisma firmu «AutoStars». Ceļojuma laiku varēja izvēlēties, un mēs ar Jāni izraudzījāmies augustu. Tas gan sakrita ar lielajiem plūdiem Vācijā un Polijā, taču tos redzējām tikai pa autobusa logu. Protams, pirmo reizi dodoties tik tālā ceļojumā, abi izjutām satraukumu. Diezgan nepatīkams piedzīvojums ar laimīgām beigām bija uz Polijas robežas. Tā kā pases fotogrāfijā esmu atainota laikā, kad auguma aprisēs biju nedaudz kuplāka, arī mana seja tur izskatās apaļāka. Nekad nebūtu domājusi, ka robežsargiem būs aizdomas, ka patiesībā ceļo cita persona, nevis es. Mani izsēdināja no autobusa, ilgstoši prašņāja, kad dzimusi, cik ir bērnu un kā viņus sauc, pārbaudīja parakstu, ko aiz uztraukuma bija uzšņāpusi tā, ka tiešām nemaz nebija līdzīgs parakstam dokumentā. Tā veselu stundu noņēmos, pierādīdama, ka es esmu es, nevis viltojums, līdz asarām acīs skaidroju, ka esmu laimējusi braucienu un pirmo reizi dzīvē dodos ceļojumā ārpus savas valsts robežas. Apžēlojās, ierakstot mani kaut kādos melnajos sarakstos un stingri noprasot atgriešanās laiku. Atpakaļceļā Polijas robežu šķērsoju ar trīcošu sirdi, taču stingro robežsargu satikt neizdevās, bet citam mana seja laikam izskatījās gana atbilstoša pasē redzamajai un mēs mierīgi devāmies mājupceļā.
Uz Vāciju lielajā autobusā braucām tikai septiņi pasažieri. Dzīvojām jaukā viesnīcā. Balvā, ko laimējām, bija iekļauta maksa par ceļu un viesnīcas izdevumi trim dienām, taču jau mājās nolēmām, ka paliksim tur par vienu dienu ilgāk, un par to norēķinājāmies paši. Visu ceļojuma laiku gan bildējām, gan arī filmējām, baidoties kaut ko palaist garām. Mūs nesaistīja nekāda ekskursiju programma. To izvēlējāmies paši, un mums tas ļoti patika – savu laiku plānojām un pavadījām pēc saviem ieskatiem. Nopirkām Minsteres karti un devāmies lielajā piedzīvojumā.
Vācijā – ar angļu valodu
Divas dienas veltījām pilsētas apskatei. Pirms brauciena bijām nopietni norūpējušies par valodu, jo abi esam «angļi». Lai arī nelabprāt, bet vācieši, laipni smaidīdami, ar mums runāja angliski. Taču bijām «apbruņojušies» ar karti un vārdnīcu.
Kartē sameklējām Minsteres Zooloģisko dārzu, kur pavadījām veselu dienu. Turp braucām ar kuģīti. Minsteres zoodārzā zvēri dzīvo brīvā dabā – bez nožogojuma. Izņemot plēsīgos, protams. Platības ziņā minsterieši stipri «sit pušu» mūsējo. Interesanti, ka zoodārza apmeklētājiem, kas atnākuši, piemēram, ar savu sunīti, ir iespēja to padzirdīt no speciāliem šim mērķim paredzētiem trauciņiem, kas izvietoti ik pēc noteikta ceļa posma. Daudzviet bija dzirdama arī latviešu valoda, taču ar latviešiem tur, Minsterē, neizdevās satikties.
Pārtika Vācijā dārga
Tā kā viesnīcas cenā bija ierēķinātas arī brokastis, tad, no rīta krietni ieturējuši maltīti, varējām iztikt bez pusdienām. Ātri vien secinājām, ka pārtikas preces Vācijā ir ļoti dārgas. Aprēķinājām, ka viena ola, piemēram, maksā 14 santīmu, otrais ēdiens – vidēji septiņus latus. Saldējumi gan tur ir skaisti izrotāti! Iepērkoties, izmantojām tikai eiro. Abi ar vīru bijām vienisprātis, ka Latvijas alus ir daudz garšīgāks.
Izklaides Minsterē
Vispār Minstere ir ļoti klusa pilsēta. Pret tūristiem vietējie ir ļoti labdabīgi noskaņoti. Ja fotografē kādu skatu, tad garāmgājēji apstājas, lai netraucētu. Bijām nolēmuši pavērot, kā Minsteres jaunieši izklaidējas. Tur ir liels laukums ar paklāju, kur pulcējas pārsvarā jaunieši. Viņi sēž uz šā paklāja ar līdzpaņemto maltīti un dzeramo, sarunājas. Fonā skan mūzika. Taču neviens nedejo.
Tā kā vācietes pēc izskata nevarētu saukt par skaistām, mani, kā citas valsts pārstāvi, uzreiz ievēroja, kaut arī, kā man pašai likās, biju ģērbusies pavisam vienkārši.
Abi ar Jāni secinājām, ka Latvijas sievietes ir daudz skaistākas, stilīgākas. Vācietes ļoti atšķiras, un viņas ir viegli sazīmēt, jo gandrīz visas tērpušās džinsos, parasti T – krekliņā. Arī jauniešu mode tur ir citāda.
Vācijā neviens jauniešiem nav aizliedzis sēdēt zālītē, mācīties, atpūsties, satikties un sarunāties. Tur tas viss notiek. Žēl, ka Rīgā pašvaldība to ir aizliegusi.
Minstere – velosipēdu pilsēta
Interesanti, ka sestdienās un svētdienās Minsterē veikali ir slēgti. Mūs jau iepriekš par to brīdināja, tāpēc braucienam izvēlējāmies darbadienas, lai tomēr varētu kādā no tiem iegriezties. Brīvdienās vācieši atpūšas, un šim nolūkam viņiem arī nakts veikalus nevajag. Pilsētā redzējām arī ļoti daudz nēģeru, mulatu un arābu.
Minstere patiesi ir velosipēdu pilsēta. Cilvēki ar divriteņiem brauc uz darbu pa speciāli iezīmētu joslu. Arī māmiņas bieži vien var redzēt uz velosipēda, kuram aizmugurē pieāķēti tādi kā ratiņi uz diviem riteņiem ar krāsainiem karodziņiem, ko var pamanīt no attāluma. Šādos ratiņos sēž lielāki un mazāki bērneļi. Un visiem galvā ķiveres. Ļoti interesants skats. Dienā uz ielas bērnus nekur neredzējām, kā pierasts pie mums. Laikam viņi stingri tiek kontrolēti vai arī pamatīgi nodarbināti. Vēl pārsteidza tas, ka luksoforiem nav dzeltenā gaismas signāla. Pie veikaliem un ielu malā reti kurš velosipēds pieķēdēts. Laikam vāciešiem svešas mūsu problēmas un pieredze – «kas nav piesiets, ir mans.»
Ne ar kuģi, ne ar lidmašīnu
Šīs četras dienas deva iespēju būt divatā, gūt jaunus iespaidus, aizmirstot par ikdienas rutīnu. Protams, tas atstāja pozitīvu iespaidu arī uz attiecībām – divi vien, Vācija, romantika, brīvība… Pirms brauciena vīrs bija cieši apņēmies nekur neceļot. Piedzīvotais licis viņam mainīt domas. Vienīgais, ko Jānis joprojām apgalvo, ka nekad nebrauks ar kuģi un nelidos ar lidmašīnu. Taču esmu pārliecināta, ka tas ir tikai laika jautājums.»
