Rīta migla jau pārvērtusies sudrabainā sarmā, pasaule šķiet aizturējusi elpu, lai izbaudītu laiku pirms Ziemassvētkiem. Cilvēki vairāk aizdomājas par sevi, mīlestību, cerībām, pasauli un ticību.
Rīta migla jau pārvērtusies sudrabainā sarmā, pasaule šķiet aizturējusi elpu, lai izbaudītu laiku pirms Ziemassvētkiem. Cilvēki vairāk aizdomājas par sevi, mīlestību, cerībām, pasauli un ticību.
Reiz, runājoties ar mācītāju, pārspriedām jautājumu par to, kurš regulārāk apmeklē baznīcu – vai ticīgais, kas nāk uz katru dievkalpojumu, bet dažreiz neierodas, vai kāds, kas dara to vienreiz gadā Ziemassvētkos. Par regulārāku jau laikam nosaucams pēdējais. Ziemassvētki ir tas laiks gadā, kad uz baznīcu dodas daudz vairāk cilvēku, nekā ierasts. Dažs tāpēc, ka izjūt nepieciešamību apmeklēt baznīcu vismaz vienreiz gadā, dažs – jo tā ir vienkārši pieņemts. Vai nosodīt tos, kas ceļu uz balto māju kalniņā atrod tikai Ziemassvētkos, vai priecāties par katru reizi, kad arī visneticīgākais cilvēks pievēršas baznīcai, tas paliek katras draudzes locekļu, mācītāja un pašu ziņā.
Apjautājot citus cilvēkus, atliek secināt, ka patiesi visi Adventes laiku uztver kā dziļāku pārdomu laiku, kad sakārtot savas izjūtas, domas un attieksmi pret apkārt notiekošo – gan to, kas skar katru pašu, gan globāliem jautājumiem.
Kristīne: «Ziemassvētku gaidīšana man ir laiks, kad ļoti daudz domāju par sevi, cilvēkiem apkārt, par gada laikā iecerēto, paveikto un arī nepadarīto… Tas ir laiks, kad tiek sakārtotas domas un savilkta tāda kā gada bilance. Kad gribas tikt prom no ikdienas steigas, cilvēku burzmas, lai daudz vairāk laika pavadītu kopā ar tuviem un mīļiem cilvēkiem – ģimeni, draugiem, kādu īpašu cilvēku.
Es jau vairākus gadus esmu secinājusi, ka ļoti gaidu Ziemassvētkus, bet, kad tie pienāk, mani pārņem vientulības izjūta un skumjas. Šie svētki ir gaiši un mīļi, un man tos gribas saukt par mīlestības svētkiem, tomēr es tajos jūtos skumji un vientuļi… Varbūt tāpēc, ka man nav kāda īpaša cilvēka, ar ko kopā tos sagaidīt. Tāpēc laikam man vairāk patīk pati svētku gaidīšana. Par baznīcu runājot, esmu cilvēks, kas reti iet uz baznīcu, bet Ziemassvētkos jūtu nepieciešamību turp doties un to arī izdaru. Patiesībā Ziemassvētki ir vienīgā reize gadā, kad aizeju uz dievnamu un daudz vairāk aizdomājos par garīgām lietām. Baznīcas apmeklējums Ziemassvētkos man palīdz sakārtot domas un iegūt mieru… Un tieši tas ir nepieciešams. Esmu domājusi un jautājusi sev, kāpēc man pietiek aiziet uz baznīcu reizi gadā – Ziemassvētkos. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradusi. Tas laikam nemaz nav izskaidrojams.
Skolas laikā, kad vēl dziedāju korī un Ziemassvētkos katru gadu bija uzstāšanās baznīcā, tas bija ļoti īpašs brīdis, jo likās, ka ar savām dziesmām nesam cilvēkiem prieku. Un tā ir ļoti laba izjūta, kuras man tagad mazliet pietrūkst.»
Anna: «Ziemassvētku izjūtas nav iedomājamas bez baznīcas klātbūtnes. Manā ģimenē Ziemassvētki netiek svinēti tikai pēc kristīgām tradīcijām – mums tie ir ziemas saulgriežu un kristīgo tradīciju sajaukums.
Gandrīz katru gadu Pirmajos Ziemassvētkos ar kori sniedzam koncertu kādā baznīcā. Un nav svarīgi, vai dziedam par Jēzu Kristu vai par apsnigušu egli mežā un budēļiem. Galvenais, ka tas dod prieku un ĪSTU Ziemassvētku izjūtu. Esmu piedalījusies arī dievkalpojumos 24. decembrī, taču tie ir plaši apmeklēti un Ziemassvētku priekšvakara steigā grūti izbaudīt noskaņas. Esmu absolūti laimīga, dziedot melodiskās Ziemassvētku dziesmas (tās, manuprāt, ir skaistākās no visām) nelielā baznīcā savējo lokā.
Baznīca ir vieta, kur beidzot atpūšos no trakā ikdienas skrējiena, parunājos ar Dievu un sakārtoju savas domas.
Es domāju, ka Ziemassvētku laiks ir pietiekami garš, lai paspētu gan apciemot radus, draugus, gan aiziet uz baznīcu.»
Andris: «Ziemassvētki baznīcā. Dīvaini, taču šo svētku nosaukums latviešu valodā neietver sevī nekādu «baznīcisku» nozīmi. Piemēram, pareizticīgie šos svētkus sauc par «rožģestvo» (no krievu val. – dzimšana), Itālijā – par «Natale» (no itāļu val.– dzimšana). Pēdējā laikā šie svētki arvien tiek pārvērsti par tādu iepirkšanās «bumu», dāvanas meklējot. Tirgotāji sludina atlaides, cilvēki tiek aicināti ziedot labdarībai un aizdomāties par garīgām lietām. Žēl, ka tas notiek tikai šajā laikā. Varbūt tāpēc pret Ziemassvētku laiku izturos rezervēti.
Pats reiz dziedāju korī, un Ziemassvētkus tolaik tikai atsāka svinēt publiski. Tad jutos šiem svētkiem piederīgs un centos pavadīt laiku koncertos, kas notika Latvijas baznīcās. Korī dziedājām daudz garīgu dziesmu, tāpēc arī laiks ārpus Ziemassvētkiem bija piepildīts ar garīgām pārdomām, kas lielā mērā nostiprināja manu šābrīža pasaules uztveri.
Ir pagājis daudz laika, kopš pēdējo reizi biju baznīcā. Jūtu aicinājumu iet uz turieni, taču domāju, ka Ziemassvētki diez vai būs tā reize, kad atsākšu klausīties dievkalpojumu. Varbūt tas arī tāpēc, ka ir zināmas bailes no tā, ko izjutīšu, atrazdamies dievnamā. Dzīvošana laicīgajā pasaulē ir atstājusi savas pēdas.
Tomēr kādam cilvēkam tieši šie Ziemassvētki var kļūt par atskaites punktu dzīvē. Katram pašam ir jāizjūt aicinājums būt baznīcā. Varbūt tieši dievnama apmeklējums var radīt vielu pārdomām un tādējādi, iespējams, mainīt kāda cilvēka dzīvi ļoti lielā mērā. Varbūt arī manā dzīvē kaut kas var mainīties tieši šajos Kristus dzimšanas svētkos.
Lai arī kā būtu, es novēlu visiem šogad piedzīvot Ziemassvētku brīnumu neatkarīgi no tā, vai tas būs baznīcā, vai varbūt vienatnē, ļaujoties pārdomām, vai arī mājās ar ģimeni vai draugiem!»
