Neminēšu ne vāģa marku un krāsu, ne tā īpašnieku vārdus un citas pazīšanas zīmes. Viņi piekrita vaļsirdīgai sarunai ar nosacījumu, ka paliks nezināmi, jo uzskata, ka nebūt nav vienīgie, kas spiesti darboties tā dēvētajā «pelēkajā» tirgū.
Neminēšu ne vāģa marku un krāsu, ne tā īpašnieku vārdus un citas pazīšanas zīmes. Viņi piekrita vaļsirdīgai sarunai ar nosacījumu, ka paliks nezināmi, jo uzskata, ka nebūt nav vienīgie, kas spiesti darboties tā dēvētajā «pelēkajā» tirgū. Man tomēr to gribētos saukt drīzāk par «paralēlo» jeb īsteno zemnieku tirgu, kad, izstumti no agrākajiem lauku ražotāju tirgiem, zemnieki autofurgonos, busiņos vai ar citām lietotām automašīnām apbraukā kundes Jelgavas (un citu pilsētu) dzīvojamos mikrorajonos, piedāvādami savus (īsteni svaigus) lauku labumus.
Priekšvēsture: cerību spārni
Kādreiz tas bija zīmīgs datums – 23. februāris. Sarkanarmieši drebināja Daugavas krastmalu ar tankiem un bruņumašīnām, braši maršēja un baidīja pasauli ar skaļiem bļāvieniem «urā!». 1989. gadā tieši šajā dienā Viņš un Viņa kļuva par tā dēvētajiem Breša zemniekiem.
Tagad abi atzīst, ka tikuši gandrīz tikpat tālu, cik bijuši toreiz. Tolaik spārnojusi doma, ka nupat «ies vaļā». Vienu brīdi tā jau arī bija, gāja vaļā! Bet… tikai kādus trīs gadus. Kad Godmanis tika valdības galvgalī, daudzas ieceres sāka izčūkstēt. Tiesa, viņš noteicis labu cenu par graudiem. Ar tiem varēja labi nopelnīt. Aizveda, nodeva 12 tonnu kviešu, saņēma pusmiljonu rubļu, un par to naudu varēja nopirkt traktoru. Tajā laikā mani sarunas biedri patiešām atspērušies. «Lopus nodevām, tūdaļ pat dabūjām naudu – nebija nekādu problēmu. Pienu nodevām – nauda nāca sistemātiski, bez kavēšanās,» stāsta Viņa. Pēc tam viss apstājies.
Viņš: «Praktiski neiespējama kļuva būvniecība. Bez milzīgiem kredītiem neko nevarēja iesākt. Ar materiāliem bija ļoti trūcīgi, toties pēc tam, kad bija pieejami būvmateriāli, nauda kļuva nevērtīga vai arī vispār tika zaudēta. Jā, Vilnis Bresis deva katram zemniekam 100 kubikmetru būvkoku. Toties tagad pat malku dabūt nevar. Agrāk bija tikai jāvēršas vietējā mežniecībā, un kārtībā. Samaksā, ņem zāģi, cirvi ratos un brauc mežā. Tagad ne vairs zinu, kur īsti mežniecību meklēt, ne lāgā pie malkas tikt: man, redz, jāpiedalās izsolē.»
Mūsdienas: nišas un pļaukas
Tie laiki gājuši un pagājuši, dažos teikumos par tiem varbūt bērni dzirdēs vēstures stundās. Pamazām viss un visi «iegājuši» savās nišās, cits to atradis pudelē, dažs mēģina stutēt kādreiz par pajām dabūto fermu… Ko darījuši un dara mūsu zemnieciņi, kas savulaik necerēti tikuši pie savu senču zemes?
Viņa: «Sākumā mums bija pa druskai no visa. Kāds suķis, aita. Bet galvenais – 12 slaucamu govju. Gandrīz pirmais lielākais pirkums bija mēslu transportieris kūtī. Likās, nu tik ražosim! Tad redzējām, ka par pienu nemaksā, reizēm pat pa pusgadam bija jāgaida. Kā tādi ubagi braukājām pa pienotavām, izlūgdamies kaut daļu no tās naudas, ko mums parādā. Beidzot palika tikai četras govis. Pienu realizējam paši: divreiz nedēļā savu slaukumu vedam uz Jelgavu. Četras piecas kannas piena, kādi 200 litri, pārējais – krējums un biezpiens. Apmēram 200 litru pārdodam tāpat, bet vēl kādus 200 litrus maļam, lai vedumā katru reizi būtu biezpiens un krējums. Tā ik nedēļu divas reizes kopā ap 400 litriem piena vadājām uz Jelgavu.»
Kur viņi savu preci tirgo?
Viņa: «Uz ielas, kur citur! Ir kvartālos savi pastāvīgie kundes. Katru reizi ierodamies precīzā vietā un laikā, mūs jau gaida.»
Viņš: «Tomēr ar pienu ir gana tikai pašu iztikai. Kaut ko reāli nopelnīt spējam vienīgi ar gaļu. Audzējam cūkas, kaujam, vedam, tirgojam. Tā pamatā ar cūkām un sivēniem pelnām.»
Bet nupat cūkām taču atkal kārtējo reizi cena baigi kritusies!
Vai iespējams savilkt galus kopā, ja jāatdod pusgadu audzētais par pusvelti?
Viņš: «Ha! Ne jau veikalā gaļa kļuvusi lētāka, ne pircējam par to mazāk jāizdod: mazāk maksā uzpircēji! Veikalā cena taču turas vienāda, turklāt tai ir tendence pastāvīgi kāpt. Iepirkuma cena gatavās produkcijas cenu uz letes vairs neietekmē nemaz…»
Bet kā ir ar daudzajiem ierobežojumiem, ar veterinārajām prasībām, tām pašām sertificētajām kautuvēm?
Viņa: «Es taču pirmām kārtām esmu ieinteresēta, lai mans produkts būtu labs – lai nezaudētu kundi! Un mēs vienmēr piesakām – ja ir kāda vaina produkcijai, lai saka droši. Esam jau tiktāl «saauguši» ar saviem pastāvīgajiem noņēmējiem, ka viņi arī nekautrējas, ja reizēm jāteic, ka pienam tāda kā rūgtuma piegarša vai kāda cita vaina. Tas man ir signāls, ka ar govīm ir kāda problēma. Uzreiz skrienu, pārbaudu. Gadās jau. Re, arī supernormatīviem atbilstošajās un visādi sertificētajās ražotnēs atrodas problēmas!»
Un kā ar konkurenci? Vai tā ir vienīgi jūsu niša – dzīvojamie mikrorajoni?
Viņš: «Nē, arī tur ir konkurence. Tomēr esam sadalījušies katrs savās vietās un cits cita teritorijā nebāžamies. Piemēram, kā taksometru šoferi…»
Viņa: «Mēs Jelgavā tirgojamies galvenokārt divās vietās. Pārsvarā mūsu pircēji ir pensionāri. Pienu tirgoju par 18 santīmiem litrā – vienalga, vasara vai ziema. Visi cenu maina – vasarā to nolaiž, ziemā paceļ –, man ir konstanti. Kā kādreiz «valsts veikalos»! Tikai starpība tā, ka piens nav no pudelēm, bet tieši no govs pupiem. Pircējiem tas bieži vien ir svarīgi, viņi negrib to karsēto, sterilo plāno dziru, ko par pienu neatzītu vairs neviena govs.»
Viņš: «Mums ir pašiem savi sivēni, kurus reizēm pārdodam, ja paliek pāri; ja ne – turam par barokļiem. Graudus tik un tā savus nekur prom nedodam, nav jau jēgas. Mums nav to milzu platību, lai ar graudu audzēšanu un pārdošanu varētu kaut cik nopelnīt. Laižam izaudzēto paši lietā, pārvēršam gaļā. Var sacīt, ka vienīgi ar savu darbu cenšamies zemnieku tradicionālajai produkcijai pievienot lielāku vērtību.»
Cik daudz zemes apstrādājat? Cik lopiņu turat?
Viņš: «40 hektāru. Vēl divi hektāri ir zem ēkām. Visi lauki pārsvarā arī tiek apsēti – galvenokārt ar miežiem. Kādi seši hektāri atstāti ganībām. Kā jau teicām, ir vairs tikai četras govis, tad vēl 11 sivēnmāšu un viens kuilis.»
Jā, ar sivēniem tiešām varot brangi nopelnīt…!
Viņš: «Nē, neatmaksājas. Var jau pārdot, taču mēs to darām tikai tad, ja pašu kūtī nav vietas. Mums ir Pjetrenes šķirnes kuilis, ir Landrases un igauņu bekona šķirnes sivēnmātes…»
Piemēram, «Rīgas piensaimnieka» vadītāji uzskata, ka zemnieki tagad krasi noslāņojas: vai nu «krīt uz leju», un tad viņu piedāvātais piens vispār nekur nav liekams, vai «ceļas augšā», ražodami augstākās šķiras pienu. Otrās šķiras faktiski nav… Kas jums traucē savu augstvērtīgo nodot kaut vai «Rīgas piensaimniekam»? Kāpēc, nu kāpēc neejat gludāko, oficiālo ceļu?
Viņa: «Pie mums tāda «Rīgas piensaimnieka» nemaz nav. Šai pusē pienu savākt brauc tikai no Jelgavas un Tukuma. Vienu brīdi jau mēs tam «Tukuma pienam» nodevām, taču arī tas sāka šmugulēties ar šķirām: lai gan mums ir visas vajadzīgās saldētavas, dzesētavas, sāka augstākajā šķirā neieskaitīt to, ko pirms tam paši slavēja. Govis taču nemainījās, tās visas ir pārbaudītas, ganāmpulks ir sertificēts. Bez tā jau nevar.»
Kas jūs esat pēc profesijas?
Viņa: «Zootehniķe.»
Viņš: «Bet es – vecs kolhoznieks! Tas ir, no visa pa druskai: šoferis, santehniķis, metinātājs, traktorists… Kā mūs toreiz sauca? Mehanizators. Tagad šis vārds tā griezīgi skan, daudzi to aizmirsuši.»
Kā jūs domājat, vai veids, kādā saimniekojat un tirgojat savus ražojumus, ir pareizākais?
Viņš: «Mūs visu laiku muļķoja, savā veidā «mācīja», virzīja uz šādu saimniekošanu. Ja, pieņemsim, man visas cūkas būtu jāatdod uzpircējam, es bankrotētu! Jo mums bankā kredīts, nauda laikā jāatdod, katru mēnesi tāda un tāda summa jāceļ priekšā… Vienmēr tieši tad, kad mums cūkas bija nododamas, pēkšņi «nokritās» cūkgaļas cena. Kā likums! Mēs sistemātiski zaudējām. Tad sākām domāt, ko lai iesāk, kā rīkoties citādi. Un tiktāl nu esam: jau kādus trīs gadus paši cūkgaļu nogādājam «līdz letei» un vēl tālāk – līdz pašām pircēja durvīm.»
Viņa: «Un kādus piecus gadus arī ar pienu tā šiverējam. Kādu laiku, kad kundes vēl nebija tik daudzas un piens palika pāri, devām arī pienotavai. Taču, kā jau teicu, sāka krāpties ar šķirām. Zemniekam nav nekādu tiesību apstrīdēt piena pārstrādātāju iedomātās pretenzijas. Turklāt kam man tas vajadzīgs! Tik agri celties, cilāt tās smagās kannas…»
Ikdiena: aritmētika un attiecības ar valsti
Vai varam kopā parēķināt, cik īsti nopelnāt?
Viņa: «Aritmētika pavisam vienkārša, lai gan ikdienā pat neskaitām līdzi. Nedēļā pārdodot 200 litru piena, ieņemam 36 latus. Plus vismaz 15 litru krējuma, tātad kādi 15 lati. Un par apmēram 10 latiem katru nedēļu pārdodam biezpienu. Jau sacījām, ka mūsu «piena bizness» tik tikko sedz ikdienas tēriņus.»
Bet vēl taču ir cūkkopība. Vai tad precīzas grāmatvedības nav?
Viņš: «A, priekš kam? Valsts ieņēmumu dienestam kaut ko rakstām, formāli, protams. Līdz 3000 latiem ienākumu gadā nekādi nodokļi valstij nav jāmaksā. Tajos «rāmjos» arī savu «grāmatvedību» apvaldām. Mums gan iznāk krietni vairāk. Taču kādēļ man būtu jāuztur valsts? Tā taču man, mūsu ģimenei neko, pilnīgi neko nav devusi, pat ne iespēju normāli strādāt un pelnīt. Re, cik apkārt bezdarbnieku! Bet mēs – kustamies paši, nerēķinām ne darbalaiku, ne smagumu. Tikai bērni kādreiz palīdz.»
Un tomēr, kādas jums vispār ir attiecības ar valdību?
Viņš: «Nekādu attiecību nav vispār!»
Kā tad tā?
Viņa: «Vienkārši, lai valdība mums liek svētu mieru, mums nevajag ne tās subsīdijas, ne akcīzes nodokļa atmaksu.»
Viņš: ««Paldies» valdībai par to, ka līdz pat šim laikam par mums, par zemniekiem ņirgājusies. Tad nu lai ir mierā un priecājas, ka to nevalkājam pa tiesām par daudzajām pārestībām: ne jau bez valdības ziņas tika kavēta samaksa par nodoto produkciju. Ne jau tikai mums vien. Tādu muļķīšu bija tūkstošiem. Bankā nokavē maksājumu kaut par dienu, un jau soda nauda uzlidos debesīs. Bet cik daudz bagātību sarausts uz mums līdzīgo rēķina, tikai aizturot maksājumus? Bet, re, tomēr valdībai joprojām no mums kaut ko vajag: te dod tai šādu papīrīti, te citu. Pagājušajā gadā nolēmām pamēģināt, pretendējām uz subsīdijām par graudiem. Visus dokumentus nokārtojām precīzi, visu uzrādījām… Nedabūjām. Un simtiem citu zemnieku arī palika ar garu degunu, jo vienmēr var atrast, kam piekasīties, kādam papīriņam, kas nav iesniegts laikā vai pareizi noformēts… Un kur gan tā naudiņa paliek, kas domāta tieši subsīdijām? Lai nu jaunais premjers Repše, gribēdams taisnīgs būt, izseko tās ceļu! Mums garām aizpeldēja 200 latu, ar kuriem tomēr bijām rēķinājušies, bet tādu kā mēs Zemgalē vien ir simtiem, varbūt pat tūkstošiem…»
Tomēr atgriezīsimies pie «aritmētikas», pie tā, cik mēnesī vidēji nopelnāt? Ar kādu summu aptuveni rēķināties?
Viņš: «Nudien, neesam rēķinājuši. Bet tev paliks mute vaļā! Ienākums varētu būt kāds tūkstotis latu mēnesī. Bet tā nav peļņa! Atskaiti tehnikas iegādi un remontu, procentus bankai, minerālmēslojumu, transporta izdevumus, degvielu, lopbarību…Un tad iznāk tā, ka faktiski kabatā paliek tikai «piena biznesa» nauda, kas izdodama par pārtiku, apģērbu sev, bērniem, re, arī mazdēliņš aug.»
Viņa: «Jā, to visu dod gaļa, piens, kartupeļi. Bet gribas taču arī kādu lieku santīmu. Tādēļ es skrienu, meklēju jaunas iespējas… Tagad, piemēram, ļoti pieprasīti ir āboli. Ir pašiem savi, bet vēl piepērku klāt, meklēju tuvākā apkārtnē… Ar agrajiem kartupeļiem gluži labi nopelnījām…»
Piedodiet manu tiešumu: agrāk jums līdzīgos sauca par spekulantiem.
Viņš: «Nu, jā! Tikai mēs tirgojam savu produkciju. Meklējam iespējas visādi izgrozīties, lai tās pašizmaksa būtu zemāka, cena – pieņemama, bet pāri visam – lai būtu stabila, augsta kvalitāte. Jo tikai tā var noturēt pastāvīgos pircējus. Bet ar tiem āboliem, ko sieva tagad piepērk… Viņa ar pašu izaudzēto reizēm tirgojas Jelgavas tirgū – tieši no mašīnas, bet tirgū vajadzīgs sortiments. Ienākums no šādas «spekulācijas» varētu būt līdzvērtīgs transporta izdevumiem.»
Kāda jums ir darba diena? Cik saprotu, tirgoties brauc kundze, turklāt laikam jāceļas katru rītu kādos četros…
Viņa: «Kāpēc? Tie lopi ir priekš manis, ne es – tiem. Kaut kad jāguļ arī. Ir jābūt galīgi debilam, lai nakts vidū pati trenktos augšā un vēl lopus tramdītu! Kārtīgi izguļos, ap septiņiem ceļos. Tad eju to lopu baru barot.»
Kas tad četras govis par baru!
Viņa: «Nē, ar govīm nav problēmu, tur viss notiek automātiski: slaukšana, mēslu tīrīšana… Kūtī ir viegli. Tagad gan transportieris nolietojies, pēc 13 gadiem vajadzētu jaunu. Breša laikā tas mums laikam bija pirmais lielais pirkums… Ar cūkām ir grūtāk. Mums toreiz, pirms Breša laikiem, bija šī pati mājiņa, govs, dažas aitas. Tikām pie mantojuma – vīra vectēva zemes. Pirms pieciem gadiem vēl piepirkām. Par kadastrālo vērtību – 240 latu par hektāru.»
Re, nu: tad jau jūs pietiekami daudz nopelnāt – ja spējat atdot parādus bankai, samērā pārtikuši dzīvot un vēl zemi pirkt.
Viņš: «Lai zemi pirktu, atkal ņemam kredītu bankā…»
Kāda tad ir jēga – pirkt zemi?
Viņš: «Zemei vērtība nekritīsies. Tā var tikai celties. Un mums ir bērni, mazbērni. Varbūt viņi piedzīvos laiku, kad būt zemniekam nenozīmēs būt nabagam un savas zemes vergam.»
Viņa: «Kam citam pasaulē ir nozīme ja ne bērniem, ģimenei? Mēs tāpat kā visi pārējie vēlamies, lai viņiem būtu nodrošināta nākotne. Mēs viņiem neatstāsim ne miljonus, ne jahtas, ne bankas. Atstāsim vienīgi, lūk, ar šīm četrām rokām nopelnīto, sakrāto. Godīgi nopelnīto, nevienam nenodarot pāri, neapkrāpjot, nevienam nepalikdami parādā un ne no viena, arī no valsts, neprasot dāvanas. Vienīgi toreiz, 1989. gadā, jutāmies kā dāvanu saņēmuši. Taču to pasniedza ne jau valdība, bet – tauta. Un mēs paši kā šīs tautas daļa. Nākamos gadus un arī turpmāk, līdz mūža galam, šo dāvanu tikai atpelnīsim, atstrādāsim, neļaujot tai sarukt.»
***
Lai gan ļaut sarukt izdevies pārāk daudziem reiz cerību spārnotajiem zemniekiem. Jābūt ļoti stiprai gribai un kājām, un izveicīgam prātam, lai nenoslīktu piena podā, bet sakultu krējumu un izķepurotos – no poda, no ikdienas grūtībām. Daži to ir spējuši, kā nu prazdami. Bez citu palīdzības. Vai tiešām viņi par to būtu pelnījuši nosodījumu?
