Var tikai pasmaidīt un var līdz asarām uzjautrināties par jauniem preču nosaukumiem. Piemēram, «Nakts piens».
Var tikai pasmaidīt un var līdz asarām uzjautrināties par jauniem preču nosaukumiem. Piemēram, «Nakts piens». Tiec nu gudrs, vai tas domāts dzeršanai vienīgi naktīs, iegūts nelegāli, naktīs slepšus spaidot neuzskaitītu govju pupus, vai arī pienotavā ražots nakts maiņā.
Savukārt var aizkustinoši just līdzi premjeram, kurš tieši naktīs pieņem valstiski nozīmīgus lēmumus. Sevišķi ražīga viņam bijusi nakts no pirmdienas uz otrdienu, kad Eināru Repši piemeklēja apskaidrība, ka tādā finanšu putrā, kāda valda Latvijā, skaidrību rast sākumā noteiktajā laikā – vēl līdz šā gada 27. decembrim – tomēr neizdosies. Iedomājieties valsts galvu, apsegtu ar naktsmici, lai gluži mehāniski savaldītu neskaitāmās domas, kas laužas ārup. Naktsgaldiņš servēts ar «Nakts pienu», nakts ir aiz loga, un tumša rēgojas bezizeja budžeta risinājuma meklējumos.
Bija jāiejaucas starptautiskiem ekspertiem, lai piekristu, ka tiešām labāk ir septiņas reizes nomērīt un tikai pēc tam nogriezt. Tas ir, visu pamatīgi, neforsējot saskaitīt, sadalīt, analizēt, koriģēt un tikai pēc tam likt nākamā gada budžeta pamatā.
Jaunās valdības enerģija daudzējādā ziņā ir apbrīnojama un slavējama. Taču jau ne reizi vien varējām pārliecināties par to, ka tā rīkojas sasteigti, cenzdamās sasniegt mērķi tūdaļ, uzreiz un par katru cenu. Tas diemžēl nevieš uzticību. Tāpat kā vairākkārt dzirdētie premjera (un līdz tam – vēl tikai premjera amata kandidāta) paziņojumi gan par iespējamām atkāpēm no pirmsvēlēšanu solījumiem, «ja neiegūsim pārsvaru Saeimā», gan par gatavību «izlidot skurstenī», ja vajadzēšot pieņemt valsts budžetu ar pārāk lielu deficītu. Bija sasteigti un varbūt tieši tādēļ absurdi apgalvojumi par kino nozares lietderību. Varēja saklausīt vēl vienu otru tādu kā histērisku noti citādi visnotaļ nosvērtā un pat pārmēru striktā valdības vadītāja publiskajos paziņojumos.
Kas attiecas uz budžetu, sabiedrība ne sitama nespēj saprast, kāds pamats ir tādai steigai, tādam tempam, ko voluntāri bija pasludinājis premjers. Vai tā viņš būtu vēlējies mazināt iepriekšējās «dāsnās» valdības pēdējo dienu naudas dalīšanas trakuma sekas? Mantojums tiešām ir smags. Tomēr sena krievu paruna steigas nepieciešamību akceptē tikai vienā gadījumā – kad jāķer blusas. Bet Latvijas budžeta kažoķelī taču blusu nav, ir vieni vienīgi plikumi un ielāpi, un lieli, trekni parazīti, kas, naudas piezīdušies, nu nekādi negrib atstāt ne ērtos kabinetus, ne budžeta izdevumu ailes, kas rakstāmas ar ļo-oti daudzām nullēm. Šiem parazītiem steiga neder, viņiem gudri jāizliek lamatas un jātrin harpūnas kā jau lieliem plēsoņām un haizivīm.
Protams, nav viegli «savilkt galus». Naudu prasa visi. Aizsardzības ministrija ir ārpus jebkādas konkurences: tai vienkārši pienākas divi procenti no jebkāda budžeta. NATO kontekstā tas vispār nav apspriežams, āmen. Savukārt policijai, iekšlietu struktūrām nauda vajadzīga gan tam, lai saķīlētu vecum vecos vāģus (un, kazi, nopirktu kādu puslīdz jaunu), ar ko dzīties pakaļ noziedzniekiem, gan, lai iegādātos vismaz pāris garāku kāpņu ugunsgrēku gadījumiem un, protams, lai izpildītu solīto: palielinātu policijas darbinieku algas vidēji līdz 400 latiem mēnesī. Protams, šīs vajadzības ir prioritāras, pārējās piecietīs: vajadzēs vien vēl dažu labu gadiņu gaidīt, lai atlicinātu kādu latu arī ierindas policistu izglītībai – prasmei vismaz sākumskolas līmenī rakstīt protokolus un lamāties valsts valodā, lai viņu dienesta un ikdienas leksikā kaut daļēji kompensētu krieviskos «mātes vārdus».
Turklāt tieši šajā saspringtajā valsts budžeta veidošanas laikā no jauna sāk dumpoties mediķi, kas brēc pēc stundu darba samaksas, pēc neatliekamās palīdzības automašīnām, pēc visas veselības aprūpes nejēdzīgo reformu reformas. Rokas pēc valsts naudas stiepj gandrīz visi un vienlaikus. Un, ja nepasola, uzmet lūpu. Jocīgi, bet lūpu uzmet arī Valsts prezidente. Jo, raugi, visās valstīs esot nacionālās bibliotēkas, bet Latvijā valdība, raugi, to nevērtēdama kā prioritāti, neredz iespējas vismaz vēl vienu gadu ķerties klāt tādas būvei Rīgā. Lai nu kam, bet prezidentei vajadzētu būt skaidrībā, kas Latvijai ir vis, vis, visvairāk nepieciešams un kas būtu vienkārši labi. Taču viņa nesaprot.
Tāpat kā Repše līdz otrdienas naktij nesaprata, ka Dievs nemīl, ja nabags trako, ka ir pasākumi, kur nosvērtība un konsekvences der vairāk nekā steiga: arī februārī apstiprināts budžets nebūs nokavēts, taču var kļūt sabalansētāks. Un, re, pienāca liktenīgā nakts, kad viņam atausa gaisma. Taču tā nolija tikai pār budžeta jomu. Varbūt nāks citas naktis, kas nesīs jaunu skaidrību un nostādnes?
Savukārt sabiedrība joprojām nesaprot, piemēram, kālab vajadzēja radīt divas jaunas ministrijas un premjera biedra amatu. Tauta atsakās arī sajēgt, kādēļ būtu jālauž viena no valstī vissakārtotākajām struktūrām – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departaments, tā funkcijas sadalot trim citām ministrijām. Vai, sperot šādu soli, valdība cer reāli ietaupīt?
Laikam arī ierindas pilsoņiem naktīs pa tvērienam jātur jaunais piena produkts, kas no melnas govs slaukts melnā naktī. Un jāgaida brīdis, kad valdības drudžainā darbošanās kļūs skaidra un saprotama. Varbūt pat – konsekventa.
