Ar pirmo alkohola pilīti, lai tā būtu pamēģināta agrā bērnībā vai nočiepta no svētku galda pusaudžu gados, tā garša pat neapzināti tiek ievadīta cilvēka atmiņā uz visu mūžu un no «faila» vairs nav izdzēšama.
Ar pirmo alkohola pilīti, lai tā būtu pamēģināta agrā bērnībā vai nočiepta no svētku galda pusaudžu gados, tā garša pat neapzināti tiek ievadīta cilvēka atmiņā uz visu mūžu un no «faila» vairs nav izdzēšama. Zinātnieki pierādījuši – jo agrāk cilvēks pamēģinājis šo «aizliegto augli», jo vieglāk viņš var nonākt tā atkarībā. Vecāki kļūdās, uzskatīdami, ka alus putiņas, ko tik kāru muti bērns nolaiza no lielā alus kausa, tāds nieks vien ir. Tādēļ Rīgas narkoloģiskās slimnīcas speciālisti aicina vecākus būt saprātīgiem un nedarīt saviem bērniem pāri.
Nejokoties ar bērniem un alkoholu
Narkologi skaidro, ka cilvēks, ievadot sevī ķīmiju, iejaucas fizioloģiskajā procesā. Valstī ir gadījumi, kad trīsgadīgi un četrgadīgi bērni apzināti apreibinās, ja vien viņiem ir iespēja tikt klāt cigaretei, alkoholam vai tabletēm. Tipiskākais, ar ko bērns parasti iesāk, ir cigarete, bet pēc tam – alkohols.
Viens no lielākajiem mīnusiem ir tas, ka alus Latvijā pielīdzināts pārtikas produktam. Ir pierādīts – ja pusaudzis līdz 12 gadiem savā mūžā izdzēris glāzi alus, viņam ir astoņas reizes lielāks risks kļūt par alkoholiķi nekā tad, ja viņš šo glāzi izdzer pēc 16 gadiem. Ar vecāku svētīgu roku bērniem tiek rādīts, ka alus ir nekaitīgs un ikdienišķs produkts, kaut arī tajā ir noteikts alkohola daudzums. Taču patiesībā alkohola un cigarešu lietošana līdz 18 gadu vecumam ir nelegāls un administratīvi sodāms pārkāpums, un tikai pašvaldības ziņā ir sodīt par to vai ne. Un kur tad vēl narkotikas, kas valstī aizliegtas ar likumu.
Tikpat nopietna atkarība ir azartspēles, kas arī bieži vien ir «aizmetņi» no ģimenes. Ja bērnu līdz 18 gadiem attur no šīm spēlēm, tad cilvēks paliks tā saucamajā sociālajā spēlēšanas līmenī. Ja azartspēles pamēģinātas līdz pilngadībai, tad apmēram astoņi procenti no šiem cilvēkiem būs «patoloģiskie spēlmaņi».
Galvenais – neiemīlēties
Cilvēki iedalās divās grupās: kas lieto un, kas nelieto. To cilvēku dzīvei, kas sākuši lietot atkarības vielas, cauri iet vairākas fāzes.
1. Tā saucamā sliktās mācības fāze ir pašā sākumā, kad tiek izmēģinātas visas markas, izmēģināti efekti un daudzumi, cik vajag, lai cilvēks piedzertos.
2. Otrā fāze – apzinātu efektu meklēšana – sākas, kad cilvēks jau zina, kas viņam labāk garšo. Tīkamo preci viņš jau arvien biežāk iegādājas veikalā. Piemēram, Ziemassvētkos neiztikt bez karstvīna, šampanieša, un cilvēks to pērk apzināti, lieto un pat kārtīgi piedzeras vai pārdozē. Šajā fāzē viņš paliek «normāls» dzērājs. Pēdiņās šis vārds ir tāpēc, ka dzērājs viņš ir tikai pagaidām un «normālie» dzērāji parasti ir pilnvērtīgi sabiedrības locekļi.
3. Trešā fāze – mīlestības jeb tā saucamā medus mēneša fāze –, kad cilvēks apzinās, ka viņam apreibināšanās tīri labi patīk un viņš ir iemīlējies tajā stāvoklī, rituālā un kompānijā, ar ko kopā to dara. Šajā fāzē atkarības vielu lietošana kļūst biežāka, devas ir lielākas, lietotāji meklē sociālās izdevības un iemeslus. Cilvēks jūtas laimīgs, bet patiesībā tāds nav. Viņš sirgst ar jūtu «aklumu» un «kurlumu».
Ja vajag, «jāstumj»
«Laimīgs dzērājs» neskaita laiku un naudu. Viņa mīlestība nes sāpes, asaras un ciešanas, kreņķus un problēmas, bet viņš no alkohola nešķiras. Narkomāni šajā fāzē parasti mēdz pārdozēt un nereti aiziet nāvē. Cilvēkam parādās četru veidu lietošanas sekas: fiziskās, intelektuālās, emocionālās un sociālās. Šo cilvēku problēmas ierauga apkārtējie. Šajā fāzē vajadzētu «stumt» pie ārsta, kaut arī viņš apgalvo, ka esmu vesels. Šeit rodas trejāda problēma:
– cilvēks noliedz problēmu;
– viņš nespēj saredzēt, ka dzīves problēmām, kas pašam radušās, ir sakars ar atkarības vielu lietošanu;
– viņš noliedz, ka vajadzīga palīdzība. Cilvēks nespēj kontaktēties ar apkārtējiem, un viņus neviens nevar pārliecināt. Arī skaidrā prātā atkarīgais neatzīst ārstēšanu. Pats pie speciālista neiet un pamazām iekļūst ceturtajā lietošanas stadijā.
4. Izsīkšana jeb dziļā atkarība. Cilvēks ir atkarīgs no sava stāvokļa, reibuma, atkarības vielas un ir piederīgs lietotāju pasaulei. Viņam piemīt jau abas atkarības – psihiskā un fiziskā (ja nedabū kārtējo devu, viņš kļūst slims). Un tad mēdz teikt, ka jāārstējas, ar ko saslimis. Ja līdz pusdienlaikam organisms prasa izdzert kaut vienu glāzīti alkoholiska dzēriena, cilvēkam ir izteikts alkoholiķa sindroms.
«Sauss» turas, «skaidrs» dzīvo
Kad uzlāpīšanās jau kļūst nepieciešama un neatņemama, sākas alkoholisms, jo cilvēks ir kļuvis atkarīgs. Tiklīdz viņš nonācis atkarībā, tā «normāls» dzērājs vai citu vielu lietotājs viņš vairs nevar būt. Tālāk ir divas iespējas: lietot vai nelietot. Ja cilvēks gadu nav lietojis neko no apreibinošām vielām, viņu jau var sākt uzskatīt par nelietotāju. Rodas jautājums: kādēļ tieši gads vajadzīgs?
Organisms kļūst netīrs no dažādām šlakvielām, un ir pierādīts, ka gada laikā saglabājas izteikta tieksme, ar ko parasti lietotājs pats saviem spēkiem galā netiek. Viņam šajā periodā ir vājas sociālās iemaņas. Ir vajadzīgs gads, lai arī apkārtējie pierod pie domas, ka bijušais dzērājs vai narkomāns tāds vairs nav. Jo ilgāk lieto, jo ilgāks laiks vajadzīgs, lai kļūtu neatkarīgs. Piemēram, ja dzerts 15 gadu, tad vismaz 15 gadu nedrīkst lietot ne pilīti, lai atkal viss būtu kā iepriekš.
Cilvēkus, kas nelieto, arī var iedalīt divās grupās: «sausie» un «skaidrie».
«Sausais» cilvēks ir pārtraucis lietot atkarības vielas, viņam šķiet, ka viss ir slikts un labāk tomēr būtu turpinājis dzert. Šāds cilvēks jau turas kādus piecus gadus un par to ir dusmīgs, jo viņam atņemts «kruķis», uz kā balstījies. Atņemts dzīvotprieks, un tāds noturēsies tik, cik pietiks spēka. Kamēr nepaslīdēs…
«Skaidrais» ir iemācījies beigt lietot, viņš mācās dzīvot ar domu, ka ir slims no atkarības, un tagad ir iemācījies dzīvot labāk nekā alkoholiķis, narkomāns vai azartspēļu spēlmanis.
