Vēlamo iedomāties par esošo nav kaitīgi, ja tas neskar dzīvībai bīstamas jomas. Un galu galā nedaudz fantāzijas mūsu dzīvi tikai izkrāso un padara daudzšķautņaināku.
Vēlamo iedomāties par esošo nav kaitīgi, ja tas neskar dzīvībai bīstamas jomas. Un galu galā nedaudz fantāzijas mūsu dzīvi tikai izkrāso un padara daudzšķautņaināku. Tāpēc, iztēlojoties kaut ko neikdienišķu, iedomājos izklaidi un, pavisam precīzi runājot, teātri. Teātris, kas piedāvātu elegantu, asprātīgu un gaumīgu komēdiju, kura svētdienas vakaru padarītu tīkami līksmu un bezrūpīgu. Pēc kura apmeklēšanas vēl ilgi gribētos atcerēties kādu piedāvāto joku vai šarmantu pikantēriju, par kuru joprojām varētu atļauties pasmaidīt…
Vēl varētu vakaru pavadīt kādā franciski sadzīviskā farsā vai groteskā, kur balagāns mijas ar cēlo un skatuviskā dzīve zīmēta spilgti kontrastējošās krāsās. Arī situāciju komēdija būtu izklaidei gluži piemērota – ar nemitīgiem pārpratumiem, ķibelēm un likstām, kas tomēr beigās laimīgi atrisinās. Kā redzams, iztēles variantu ir pietiekami daudz. Sadzīve piedāvā ievērojami šaurāku izklaides loku. Izvēlos to, kas ir, – svētdienas vakarā apmeklēju franču autora Kloda Manjē situāciju komēdiju «Blēzs» Liepājas teātra «priekšnesumā». Katrs jauns iespaids papildina cilvēka redzesloku, un, vērtējot savu izvēli no šāda skatu punkta, arī svētdienas vakars deva iemeslu izdarīt dažus secinājumus. Pirmkārt – grūti tiem latviešu aktieriem ar joku taisīšanu. Otrkārt – grūti tiem latviešu režisoriem ar režijas taisīšanu. Treškārt – grūti tiem latviešu skatītājiem, kas mēģina to visu noskatīties.
Varbūt, ka būtu vērtīgāk, ja zemnieciskais latvietis paliktu tautiskām posēm un jautriem sadzīves skatiem, nevis neveikli mēģinātu «ielocīties» franciskās elites pārpratumu peripetijās. Un, pārdomājot komēdiju drūmo likteni mūsdienu latviešu teātrī, jāatkārto krievu režisora Anatolija Efrosa vārdi: «Profesionālisms mūsu lietā ir ļoti vajadzīgs arī tāpēc, ka mūsu darbs ir kolektīvs. Visu laiku blakus ir partneri. Ja kāds savā lomā ir falšs vai kaprīzs, plēš tukšas runas vai vienkārši kaut ko nemāk – no tā cieš visi pārējie…»
