Vēl pirms trim četriem gadiem par Latvijas izredzēm tikt uzaicinātai iestāties ES jau 2002. gadā runāja tikai dedzīgākie eirooptimisti, taču šodien par šo iespēju runājam kā par pašsaprotamu.
Vēl pirms trim četriem gadiem par Latvijas izredzēm tikt uzaicinātai iestāties ES jau 2002. gadā runāja tikai dedzīgākie eirooptimisti, taču šodien par šo iespēju runājam kā par pašsaprotamu. Patiesībā tas, ka Latvija tomēr spējusi noslēgt iestāšanās sarunas ar ES jau 2002. gada nogalē nav nemaz tik pašsaprotami. Tas ir pamatīga darba rezultāts, kas prasījis ne mazums pūļu mūsu sarunu dalībniekiem, jo būtībā iestāšanās nosacījumi Latvijas gadījumā ir krietni vien labvēlīgāki, nekā sākotnēji bija plānots. Šajā sakarā patiešām žēl, ka šo triumfa mirkli Kopenhāgenas galotņu sanāksmē nepiedzīvoja viens no galvenajiem «līdzvainīgajiem» par sarunu rezultātu eksministrs Indulis Bērziņš.
Kopenhāgenas galotņu sanāksmē, kas norisinājās no 12. līdz 13. decembrim tika plānots noslēgt ES iestāšanās sarunas ar visām 10 vadošajām kandidātvalstīm: Kipru, Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Maltu, Poliju, Slovēniju, Lietuvu, Igauniju un arī Latviju. Turklāt ES līderi grasās paziņot, ka Bulgārija un Rumānija tiks uzņemtas ES 2007. gadā, kad būs īstenojušas virkni reformu tieslietu, administratīvajā un citās jomās.
Saskaņā ar Dānijas prezidentūras laikā izveidoto finansu plānu kandidātvalstīm, kuru pilsoņi arī nacionālajos referendumos atbalstīs dalību ES, no 2004. līdz 2006. gadam ir atvēlēts finansējums 40,4 miljoni eiro. Viskrasāk pret šādu līdzekļu apmēru iebilda Polija, kas pieprasīja vēl papildus kandidātvalstīm piešķirt aptuveni 2 miljardus eiro. Tieši šā iemesla dēļ Latvijas nostāja sarunās ar ES pēdējā posmā bija visai nogaidoša, jo galvenais jautājums bija par to, cik lielā mērā Vācija un citas ES donorvalstis ir gatavas piekāpties Polijas prasībām. Polijas ambīcijas zināmā mērā ir saprotamas, jo tieši šai valstij pēc pievienošanās ES kopējā katlā būs jāiemaksā no visām kandidātvalstīm vislielākā summa. Turklāt Polijas tirgus ir arī stratēģiski svarīgs līdzšinējām ES dalībvalstīm. Polijas un Čehijas zemnieki pat gatavojas pieteikt kārtējos streikus, protestējot pret netaisnīgajām ražošanas kvotām. Tomēr šie apstākļi gan laikam nespēs ietekmēt ES dūžu lēmumu, kas ne vienreiz vien jau ir pateikuši, ka papildu nauda vairs netiks piešķirta, jo Dānijas piedāvātais finansējuma modelis jau tā ir pārāk liels kompromiss. Arī Dānijas premjers Andress Fogs Rasmusens norādījis, ka gadījumā, ja kandidātvalstis nepieņems piedāvātos nosacījumus, ES paplašināšanās var tik aizkavēta pat uz vairākiem gadiem un provizoriski tā varētu notikt tikai 2007. gadā. Šāds variants gan apsvērts tikai teorētiski, jo būtībā neviena no kandidātvalstīm, par spīti veiksmēm vai neveiksmēm kādā no sarunu sadaļām, nav gatava atteikties no iespējas pievienoties ES jau 2004. gadā.
Latvijas situāciju gan šīs nesaskaņas neietekmēs, jo mūsu gadījumā vienošanās par svarīgākajiem jautājumiem jau ir panākta un celt papildu pretenzijas nav nekāda pamata. Kā Latvijas lielākais panākums sarunās ar ES tiek minētas sarunas lauksaimniecības sadaļā, kurā izdevās vienoties par izdevīgākām kvotām un lielākiem tiešajiem maksājumiem, nekā sākumā bija cerēts. Turklāt tika panākti vairāki nozīmīgi pārejas termiņi attiecībā uz vidi, rūpniecību, nodokļiem un citām jomām. Tādēļ atliek tikai apsveikt visus politiķus, kas jau kopš deviņdesmito gadu sākuma cītīgi veduši Latviju pārtikušās Eiropas virzienā.
Tagad jau varam pavisam droši teikt, ka politiķi savu darbu ir paveikuši un nu atliek tikai koncentrēties referendumam, kurā tad arī paši varēsim izlemt, vai vēlamies Eiropas standartizētos labumus. Atliek tikai cerēt, ka pēc uzaicinājuma saņemšanas valdība uzsāks objektīvu informācijas kampaņu un nevienam nevajadzēs izdarīt lēmumu uz aklo. Katrā ziņā noteikti vajadzētu atcerēties to, ka galīgais lēmums «par» vai «pret» iestāšanos ES būs jāpieņem pašiem un laiks pārdomām būs līdz pat nākamā gada septembrim, kad premjers ir solījis organizēt tautas nobalsošanu. Tajā, pēc Eiropas Komisijas prezidenta Romano Prodi vārdiem, mums būs jāizlemj, vai vēlamies kļūt par «homogēnu nāciju un tautu telpu, kas, saglabājot kultūru un vēsturisko daudzveidību, kopā iestājas par zināmu vērtību un pamatprincipu kopumu, kas veido eiropeisko esību».
