Mūsu baznīcā bērnu kristības notiek īpašā dievkalpojumā katra mēneša pirmajā sestdienā. Ceremonija neilgst vairāk par stundu – lai bērniem nebūtu par nogurdinošu.
Mūsu baznīcā bērnu kristības notiek īpašā dievkalpojumā katra mēneša pirmajā sestdienā. Ceremonija neilgst vairāk par stundu – lai bērniem nebūtu par nogurdinošu. Vecākiem un krustvecākiem tas viss ir bez maksas, vienīgi viņiem vajadzētu samaksāt savu ikgadējo sešu latu draudzes ziedojumu, ko diemžēl diezgan daudzi, kas ir kristīti, iesvētīti, laulāti un droši vien uzskata sevi par piederīgiem savai baznīcai, līdz pat gada beigām vēl nav nokārtojuši.
Ir ģimenes, kas grib bērnus kristīt atsevišķi – vai nu mājās, vai arī baznīcā. Arī tas ir iespējams. Man, piemēram, pirms kāda laiciņa bija gadījums, kad bērniņu kristīju tukšā baznīcā tūlīt pēc lielā svētdienas dievkalpojuma. Problēma bija tāda, ka bērna vectēvs cilvēkos uztraucās. Šāda mierīgāka atmosfēra viņam bija pilnīgi pieņemama. Runājot par kristāmo bērnu bļaušanu un niķošanos pie altāra, parasti ir tā, ka mācītājam ir jāmierina vecāki. Ja viņi kļūst mierīgi, tad parasti arī bērns uzvedas, kā nākas. Ja māte un tēvs, kratīdami mazuli, baras: «Tu nebrēc! Tu nebrēc!», tiek panākts tieši pretējais.
Kristības, kā zināms, simbolizē nomiršanu, noslīkšanu Jēzus kapā un atdzimšanu jau citā – Dieva spēkā. Ir luterāņu baznīcas, kur šīs ceremonijas gaitā ir iespējams tiešām panirt zem ūdens, aizturēt elpu un tad iznirt jaunajai dzīvei. Annas baznīcā šādas iespējas nav. Ūdens daudzums jau neizšķir lietas būtību.
Zviedrijā un Vācijā esmu redzējis, kā kristību noslēgumā mācītājs paņem un paceļ rokās tikko nokristīto bērnu un, draudzei aplaudējot, to visiem parāda. Katrā ziņā kristībām ir jābūt ļoti sirsnīgām. Jācer, ka šādas attiecības vairāk veidosies gan draudzēs, gan sabiedrībā kopumā.
Pieaugušo kristīšana un arī iesvētīšana mūsu baznīcā notiek divas reizes gadā – pēc tam, kad cilvēks ir pabeidzis iesvētes mācības kursus, kas baznīcā notiek divas reizes nedēļā vakaros.
