Mūsu ģimene baznīcai pievērsās apmēram pirms pieciem gadiem. Loģiski, ka arī visus piecus bērnus (četras meitas un dēlu) kristījām kopā.
Mūsu ģimene baznīcai pievērsās apmēram pirms pieciem gadiem. Loģiski, ka arī visus piecus bērnus (četras meitas un dēlu) kristījām kopā. Tajā rītā pošanās un taisīšanās bija ne pa jokam. Sanāca palīgā māsīcas, lai sataisītu frizūras lielajām meitenēm, kurām tolaik jau nāca desmit gadu, un saģērbtu mazākās. Tika gatavoti ēdieni galdam, kas bija paredzēts tēta darbavietas kamīnzālē. Nekādi daudzie ciemiņi jau salūgti nebija, bet krustvecāku vien jau sanāca desmit. Dabīgi, ka tādā rītā atsevišķas brokastis rīkotas netika. Noliku uz galda pīrāgu bļodu un pateicu, lai katrs ņem un uzēd pats. Kā vēlāk izrādījās, meitenes to bija dzirdējušas un arī paēdušas, taču dēls Mārtiņš šos vārdus palaida gar ausīm. Viņš bija nodomājis, ka pīrāgi nolikti ciemiņu mielastam pēc kristībām.
Devāmies uz baznīcu. Tur jauki tikāmies ar krustvecākiem, aprunājāmies, un ceremonija sākās.
Mācītājs runāja ļoti gari (tagad viņš runā krietni īsāk). Mārtiņš pēc tam stāstīja: «Man kļuva nelabi. Es tikai gaidīju to brīdi, kad mācītājs beidzot pienāks arī pie manis, nokristīs, lai varu iet prom. Vēl drusciņ…, un būtu pie altāra nokritis.» Līdz kristību brīdim dēls tomēr izturēja. Tad Mārtiņš par savu slikto dūšu pačukstēja mācītājam, kas tūlīt viņu ar krustvecākiem izvadīja ārā. Baznīcas dārzā svaigā gaisā nelabums ātri pārgāja. Kad sākām runāt, kā tas gadījās, atklājās, ka zēns no rīta nebija nekā ēdis. Tukša dūša, uztraukums bija darījuši savu.
