Iegaumēsim virsrakstā minēto laiku: par šo notikumu reiz vēstīs vēstures mācību grāmatas. No šā brīža Latvija atkal pēc 62 gadiem var justies piederīga Eiropai.
Iegaumēsim virsrakstā minēto laiku: par šo notikumu reiz vēstīs vēstures mācību grāmatas. No šā brīža Latvija atkal pēc 62 gadiem var justies piederīga Eiropai.
Eiropas Savienības (ES) valstu galotņu tikšanās laikā Kopenhāgenā valdīja saspringtas gaidas. Milzīgs angārs bija sadalīts daudzos mazos «steliņģīšos»: katrai dalībvalstij pa diviem, kandidātvalstīm – pa vienam. Neatkarīgi no delegācijas locekļu skaita ar šo rūmīti bija jāpietiek. Pats gaidīšanas process bija tikpat vienmuļš, cik elektrizēti saspringts: delegāciju dalībnieki stundām ilgi staigāja savos «krātiņos» šurpu turpu, «pumpēja» kafiju un iznīcināja kaudzēm sviestmaižu, televizoru monitoros sekodami jaunākajai informācijai par sarunu norisi. Tomēr informācija kavējās, jo tielēšanās un kaulēšanās process ievilkās, un šķita, tas nekad nebeigsies. Tā sauktajā «sarkanajā zonā», kur uzturējās kandidātvalstu vadītāji (arī mūsu ārlietu ministre Sandra Kalniete un zemkopības ministrs Mārtiņš Roze), viss notika tieši tāpat, tikai – bez sviestmaizēm un kafijas. Arī pašā sarunu telpā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga un Ministru prezidents Einars Repše sēdēja rūcošiem vēderiem, tādēļ pēc sarunu sekmīgas noslēgšanās, pēc oficiāla uzaicinājuma Latvijai iestāties Eiropas Savienībā (plkst.22.34), viņu gandarījums bija divkāršs: pirmkārt, bija noslēdzies vairākus gadus garš intensīva darba cēliens, otrkārt, uzticamie delegācijas locekļi viņiem bija pietaupījuši apkaltušu sviestmaižu šķīvi, pie kā nu varēja droši ķerties klāt…
Pagājušā gadsimta pirmajā pusē Latvija jau bija Eiropā «iekšā». Ja vēstures rats būtu kustējies sāktajā virzienā, ja tajā nebūtu ieķīlēts drausmīgais padomju sprungulis, visticamāk, ka mēs jau būtu tie, kas tagad lemj par ES paplašināšanos. Taču nu ir tā, kā ir, un mums nudien atviegloti jāuzelpo, ka Latvija kā pazudušais dēls atkal atgriezusies mājās, kur tā ir atpazīta un uzaicināta kļūt par vienu no saimes pilntiesīgām loceklēm.
Faktiski viss norit likumsakarīgi un loģiski: vienkārši tiek īstenota mazliet piemirstā Eiropas atkalapvienošanās ideja, kurai Latvijā pamati likti jau dziesmotās revolūcijas laikā. Precīzāk, šī ideja savas pirmās aprises ieguva «Baltijas ceļa» laikā, Baltijas asamblejā 1989. gadā, kad trīs kaimiņvalstis nolēma sākt un iet kopīgu – Baltijas – ceļu uz Eiropu. Var uzskatīt, ka pagājušo piektdien ir sasniegts mērķis: Latvija kopā ar savām māsām Igauniju un Lietuvu saņēma formālu uzaicinājumu iekļauties ES. Uz šo mērķi bijām virzījušies 13 gadu. Izraudzītais ceļš nebija ne gluds, ne viegls. Brīžiem ES nosacījumu uzkrautais vezums šķita tik sasodīti smags, ka daudziem tas likās nepavelkams, pesimistiskāk noskaņotā sabiedrības daļa pat sliecās pagriezt ilksis atpakaļ. Visgrūtāk mūsu valsts pārstāvjiem pirmsiestāšanās sarunu gaitā klājies kopš šā gada janvāra, kad Latvijai sākās to pēdējais posms – tehnisko «sīkumu» saskaņošana. Šie sīkumi draudēja kļūt par cinīšiem, kas savukārt draudēja apgāzt līdz tam rūpīgi krauto un tik tālu vilkto vezumu. Smagākās sarunas bija par lauksaimniecības sadaļu un finansēm. Turklāt pašā beidzamajā ceļa posmā «gluži nelaikā» bija jānotiek 8. Saeimas vēlēšanām. Laikam bija pamatotas bažas arī par to, vai jaunā valdība ceļā uz ES spēs sasniegt mērķi, vismaz nezaudējot kaut ko no iepriekšējo valdību «iestrādēm», nesalaižot kaut ko grīstē.
Bažas izrādījās veltīgas. Jaunā valdība prata ātri ielēkt pajūgā un pat veiksmīgāk, nekā cerēts, to aizgādāt līdz Kopenhāgenai, pašos beidzamajos pirmsiestāšanās sarunu raundos iegūstot virkni ļoti nozīmīgu privilēģiju.
Kopš pagājušās piektdienas sabiedrību laikam visvairāk tirda jautājums, vai Latvijai izdevies panākt izdevīgākus nosacījumus, nekā bija paredzēts līdz šim.
Kopumā – nenoliedzami.
Pirmkārt, Kopenhāgenas sammita laikā panākta ļoti nozīmīga vienošanās finansu jomā – par to, ka Latvija varēs saņemt piecas reizes lielāku finansējumu no ES, nekā tajā vajadzēs iemaksāt. Kopumā Latvijas ieguvums finansiāli būs divreiz lielāks nekā vidēji pārējām kandidātvalstīm. Piemēram, austrumu robežas sakārtošanai ES Latvijai dāvinājuma veidā atvēlējusi 71 miljonu eiro, kas ir pat vairāk nekā puse no visiem ar robežu izbūvi, Šengenas līguma valstu informācijas sistēmas izveides un citiem izdevumiem.
Otrkārt, nevienai kandidātvalstij nav izdevies vienoties par pārejas periodu piemērošanu tik daudzās jomās (pavisam 37) kā Latvijai. Tas ļoti lielā mērā veicinās iekļaušanos ES mums «nesāpīgākā», maigākā formā. Savukārt lauksaimniecībā izdevies argumentēti pierādīt, ka mūsu valsts atrodas visneapskaužamākajā situācijā salīdzinājumā ar pārējām ES dalībvalstu statusa pretendentēm gan tādēļ, ka esam daudz lielākā mērā cietuši no padomju laiku kolektivizācijas sekām, gan arī no Krievijas ekonomiskās krīzes deviņdesmito gadu beigās. Tādējādi panākta vienošanās par daudz lielākām lauksaimniecisko ražojumu kvotām, nekā sākotnēji bijām orientēti, bet ES subsīdijas uzreiz pēc iestāšanās aliansē varēs saņemt vismaz 10 reižu lielāks lauku iedzīvotāju skaits nekā līdz šim.
Treškārt, panākta piekrišana gandrīz neiespējamajam: Rīgas jūras līcis tiks slēgts zvejai visām pārējām valstīm, izņemot Latviju un Igauniju.
Pats būtiskākais pirmsiestāšanās sarunu rezultāts ir tas, ka pēc iestāšanās ES nevienā nozarē nevajadzēs samazināt ražošanu (Latvijas sarunu vadītāja Andra Ķestera vārdi).
Taču nemēdz būt tiesību bez pienākumiem. Tādēļ ir jārēķinās arī ar zināmiem zaudējumiem. Laikam vissmagāk varētu tikt uztverta zināma patstāvības upurēšana, jo ES lēmumus pieņem centralizēti. Tomēr ir arī labā ziņa: Latvija ar pilnām tiesībām drīkstēs lēmumus ietekmēt. Lai arī katrai dalībvalstij paredzēts pavisam nedaudz balsu, varam būt pārliecināti, ka mums ir daudz domubiedru un atbalstītāju ne tikai pašreizējās kandidātēs, bet arī tādās rūdītās ES dalībvalstīs kā, piemēram, Dānija, kas līdz šim ne vien vārdos, bet arī rīcībā paudusi un pat iniciējusi atbalstu Latvijai.
Tas viss nenoliedzami ir mūsu sarunu vadītāju, Latvijas diplomātu nopelns un arī jaunās valdības ministru pats pirmais būtiskais veikums, jo nozaru ministriju ierēdņi prata mobilizēties, saliedēties vienota uzdevuma īstenošanā, par spīti daudzām iepriekš pieļautajām nepilnībām (piemēram, nekam nederīgo statistisko bāzi, uz kuras pamata Latvijai tika izteikts sākotnējais ES kvotu piedāvājums). Aizvadītais sarunu gads apliecinājis, ka zināmā mērā pat kritiskos brīžos dažādo nozaru administrācijas spēj sinhroni sadarboties, gan, piemēram, operatīvi veicot vispusīgus, nozīmīgus pētījumus, ar kuru rezultātiem pamatot un aizstāvēt valsts intereses dažādās nozarēs un jomās, gan sakārtojot normatīvo bāzi.
Kauliņi mesti. Esam uzaicināti iestāties ES. Ko nu? Vai sarunu vadītāji varēs doties atvaļinājumā? Nekā. Būtībā tagad jāsākas tam, kā Latvijā pietrūcis līdz šim. Plašai, vispusīgai, saprotamai skaidrošanai par to, ko tad īsti ikvienam no mums nozīmēs būt Eiropas daļai. Lai tautas nobalsošanā, kas provizoriski paredzēta nākamā gada septembrī, cilvēki pie urnām dotos, ne tikai emociju, šaubu un aizspriedumu, bet arī – zināšanu un pārliecības mudināti.
***
Latvijas finansiālo ieguvumu četri avoti pēc iestāšanās ES
Tiešie maksājumi zemniekiem.
Finansējums lauku attīstībai (tas sevī ietver gan atbalstu zemniekiem, gan piešķīrumus lauku vides sakārtošanai un attīstībai).
Maksājumi no tā dēvētajiem kohēzijas fondiem, kas paredzēti infrastruktūras attīstībai un vides projektu īstenošanai.
«Visgrūtāk iegūstamā» nauda no ES strukturālajiem fondiem, kas domāta nelieliem projektiem un paredz gan valsts, gan privātuzņēmēju līdzfinansējumu.
