Simtiem cepu kukulīšu, Ziemassvētku gaidīdama.
Simtiem cepu kukulīšu,
Ziemassvētku gaidīdama;
Simtiņš nāca danča bērnu
Ziemassvētku vakarā.
Ziemas saulgrieži vienmēr bijuši līksmi un katrā sētā gaidīti svētki. «Ziņas» izbraucienā pa mūsu rajona lauku sētām pārliecinājās, ka cilvēku sirdis ir atvērtas Ziemassvētkiem. Lai arī ikdienas steigā rūpju bez gala, daudziem tomēr atlicis laika eglītē iekārt lampiņas, izgreznot māju, pat logu stiklos ielīmēt no papīra izgatavotas sniegpārsliņas. Šīs mājas atgādina, ka Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir ticības, cerības un mīlestības laiks.
Par Ziemassvētku galda neatņemamu daļu izsenis uzskata cūkas šņukuri, ķūķu jeb koču, pupas, zirņus, putraimdesas, pīrāgus un alu. «Kas tie par svētkiem bez cūkas cepeša!» iesaucas Vilces māju «Ceriņi» saimniece Mārīte Horitončuka. Cūka jau esot nokauta. Būšot arī sautēti kāposti un piparkūkas. Mārīte ir liela kūku cepēja, tādēļ viesiem būs kur iekosties ar kāro zobu. Galdā cels arī tradicionālu un ļoti iecienītu ēdienu – veco labo rasolu. «Ja nav rasola, nav arī svētku,» jautri piebilst saimniece.
Ziemassvētku vakarā Ceriņos kopā sanāks saimnieces pieci bērni un septiņi mazbērni. Īpaši mazo sirdis gavilēs, kad ieradīsies īsts Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu. Taču viņš būs prasīgs – ne lielie, ne mazie bez dzejoļa vai dziesmiņas netiks pie dāvanas. Starp citu, neiztrūkstošie svētku simboli pušķota eglīte un Ziemsvētku vecītis latviešu mājās esot ienākuši pirms vairāk nekā 100 gadiem.
Mārīte uz Vilci pārbraukusi dzīvot no Rīgas un sapratusi, ka pārmaiņas bijušas tikai uz labu, jo ne par ko vairs neatgrieztos galvaspilsētā.
Ko mēs, bērni, ēdīsim
Ziemassvētku vakarā?
Būs zirnīši, būs pupiņas,
Būs cūciņas šņukuriņš.
Savukārt Mazplatones Zvaigznīšu saimnieki Ilmārs un Anila Krūzas Ziemassvētku vakarā ievēros mūsu kaimiņu lietuviešu tradīcijas, kas tuvas Anilas kundzei. «Mums nebūs cūkas šņukura, jo katoļi Ziemassvētku vakarā gaļu neēd,» atgādina saimniece. Turpretī dāvanas svētkos gaida kā lietuvieši, tā latvieši. Saimnieki pačukst, ka tās jau esot sarūpētas.
Ziemassvētku repertuārā, kā allaž, iekļauta budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana. Arī šajos ziemas saulgriežos Krūzu pāris budēļus gaida ciemā. Uz šīm izdarībām naski esot kaimiņu bērni.
Dievs, dod rītu labu laiku,
Tad es iešu čigānos:
Dziedāt māku, Dievu lūgt
Par maizītes gabaliņu.
«Kurš tad Ziemassvētkus negaida?» pārliecinoši jautā Mežciema Priedaiņu saimniece Iveta Vaivade. Viņa atgādina, neba Ziemassvētki ir mierīgi svētki, tajos jālīksmojas. Pēdējā laikā latviešiem labpaticis svētku vakarā aprobežoties ar ēšanu vien. «Nu cik tad var ēst? Gribas, lai svinības izdotos interesantas,» teic Iveta. Dažas 24. decembra vakara ēverģēlības viņai jau padomā. Vaivadu ģimene svētku vakarā pa Mežciema meža ceļiem dosies izbraucienā mašīnā, kas iejūgta piecās ragutiņās. Varbūt pa ceļam arī kāda dāvaniņa atradīsies…
Ziemassvētkos, kā pieklājas, vilks arī bluķi. Daži uzskata, ka tajā attēlota saule, kuru ļaudis velk augšup un mudina atgriezties, citi vēstī, ka, izvelkot bluķi pa malu malām, tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē, bluķi sadedzinot.
«Visus mīļos pirms svinībām aizdzenu uz baznīcu. Daži jau labprāt izlaistu šo pasākumu,» smej Iveta. Sētu viņa pušķojusi, kā pati smaidot saka, lai Ziemassvētki garām nepabrauktu un pamanītu, ka tos gaida!
