Kāpēc tieši ar lauksaimniecību saistītie jautājumi ir tik svarīgi, valstij atrodoties Eiropas Savienības durvju priekšā?
Kāpēc tieši ar lauksaimniecību saistītie jautājumi ir tik svarīgi, valstij atrodoties Eiropas Savienības (ES) durvju priekšā? Somijas Ārlietu ministrijas ES informācijas centra darbinieki ir pārliecināti: tāpēc, ka visiem gribas ēst, turklāt vairākas reizes dienā.
Katrs soms par ES priekšrocībām varēja pārliecināties burtiski kopš iestāšanās dienas: iegriezies veikalā, ikviens par, piemēram, dienišķo maizes kukulīti maksāja par 10 procentiem mazāk. Daži produkti kļuva vēl lētāki (pat par 40 procentiem). Iedzīvotāji līksmoja. Zemnieki… Viņi saķēra galvas, jo vienā rāvienā tika padarīti par nespējīgiem konkurēt.
Taisnības labad jāuzsver, ka līdz tam Somijā bija ļo-o-oti dārga pārtika. Tādēļ, cenām izlīdzinoties ar vidējām ES, somi piedzīvoja ievērojamu to kritumu. Ja Latvija iestāsies ES, efekts būs tieši pretējs: pārtika kļūs dārgāka. Kā vienmēr, arī šai rungai ir divi gali: visticamāk, ka mūsu zemnieki varēs par saviem ražojumiem saņemt cilvēcīgāku samaksu. Tomēr šoreiz nezīlēsim nākotni, bet ielūkosimies Somijas zemnieku ikdienā. Vai viņi ir apmierināti vai tikai samierinājušies ar ES, un kā sabiedrība tiek informēta par ES jautājumiem.
Atklāti sakot, jutos nedaudz samulsis, kad atskārtu: ES mērķu un to sasniegšanas līdzekļu propaganda neapsīkst līdz ar kādas valsts uzņemšanas brīdi, bet notiek pavisam pretēji. Tāpat kā skolā: nepietiek piedzīvot 1. septembri pirmajā klasē, no tā brīža tikai sākas īsta mācīšanās, īsta skolas dzīve.
Pirmā un svarīgākā mācība, ko somi ieguvuši septiņu gadu laikā, būdami ES, skan šādi: «Neviens nekad nav dabūjis visu, ko vēlas.» Šī apskaidrība pienākusi samērā drīz un diezgan dramatiski: lai gan jau kopš 1994. gada Somijā pārtrauca darboties Somijas likumi un viss notika saskaņā ar ES noteikumiem, Somijas lauksaimnieki tikai 1997. gadā varēja doties pēc pirmajām ES investīcijām. Zināmā mērā tāpēc somi kā nākamo apguva mācību: pēc iestāšanās ES galvenie ieguvēji bija patērētāji. Un atkal jābrīdina lasītāji, ka šāds pavērsiens nav universāls visām valstīm, jo katrā jaunpienācējā zemē ir bijusi atšķirīga situācija, turklāt vēlreiz atgādinu, ka Somija līdz tam jau bija ļoti attīstīta, ļoti sakārtota, bagāta un – ļoti dārga.
Nākamā netīkamā mācībstunda pavisam sagrieza šķērsām somu tradicionālos priekšstatus par lauksaimniecību. Gadu desmitiem, iespējams, ka pat simtiem, vidēja lieluma fermās nemēdza būt vairāk par dažām govīm. Ar tādiem «apgriezieniem» ES apstākļos saimniekot kļuva neiespējami, daudzi zemnieki palielināja ganāmpulkus, jo kļuva izdevīgi ražot tikai to, ko var piedāvāt lielākos apjomos. Tādēļ patlaban gandrīz visās zemnieku saimniecībās Somijā ir no 15 līdz 30 govīm un tikai uz vienas rokas pirkstiem esot skaitāmas fermas, kur ir 100 un vairāk piena devēju. Zemnieki, kas bija spiesti izstāties no distances, tas ir, pārtraukt lauksaimniecisko ražošanu un meklēt peļņas iespējas citās jomās (bet tādu ik gadu esot ap pieci procenti sīko fermeru), savas zemes pārdod tiem, kuriem «ir apgriezieni». Līdz ar to tiek izjaukta tradicionālā Somijas lauku struktūra. Lai nepieļautu iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem, lai maksimāli saglabātu tradicionālo vidi un vietējo iedzīvotāju nodarbinātību, vietējās pašvaldības, valsts institūcijas un ES vietējās struktūras maksimāli koncentrējušas un apvienojušas savu kompetenci, visā valstī izveidojot vienotu informācijas sistēmu. To uzdevums ir būt gan par jutīgiem sensoriem, kas uztver, pārzina un novirza risināšanai «tur, augšā», vietējās problēmas, gan par universāliem konsultantiem, padomdevējiem, kas ir atvērti ikvienai privātpersonai vai uzņēmējam. Konsultāciju centros katrs var ierasties ar savu (pat it kā nenozīmīgu) projektu, saņemt tā pirmo novērtējumu, ieteikumus, kāds no mehānismiem būtu piemērojams finansu līdzekļu ieguvei. Un šo pašu centru speciālisti palīdz gan uzrakstīt projektu, gan izdarīt nepieciešamos aprēķinus, gan arī piedāvā auditu zemnieku saimniecībām un uzņēmumiem. Īpaši daudz Somijā ir pārtikas pārstrādes uzņēmumu: no diviem miljoniem strādājošo 240 000 nodarbināti tieši šajā nozarē. Un tai pieskaitāma, piemēram, arī kāda «lauku tante», kas pirms tam varbūt turējusi dažas gotiņas, bet nu taisa biezpienu no kaimiņa slauktajām govīm vai cep mājas rausīšus. Somijā visādi veicina sīkražošanu, šim nolūkam tiek sagatavoti un rakstīti projekti, velts lielais ES birokrātijas ritenis, taču galu galā tas atmaksājas: pat zeķu adīšana tiek uzskatīta par vērā ņemamu biznesu, kas ar konsultatīvo centru atbalstu saņem ievērojamu ES finansējumu.
Laikam tāpēc somiem bija visvieglāk apgūt kādu citu ES mācību: vajag klauvēt, vēlams to darīt pie pareizajām durvīm (tādas ir minētie centri), un vienmēr taps atvērts, jūs uzklausīs, un pārsvarā gadījumu arī atradīs naudu ideju īstenošanai. Kā sacīja kāda informācijas centra darbiniece, naudas apkārt ir čupu čupām, tikai jāpierāda, ka tieši tev tā ir vajadzīga, ka pratīsi to likt lietā. Un, protams, jāzina kliņķīši un sviriņas, kas jānorauj, lai palaistu finansējuma urdziņu. Somiem šai ziņā ir teicami pavadoņi – konsultāciju centru speciālisti.
