Nejaušības vai likumsakarības dēļ pēdējās nedēļās Jelgava kļuvusi par teātra lielpilsētu. Kā vēstīja afišas – jelgavniekiem tika dota iespēja izvēlēties un apmeklēt gan trīs Latvijas profesionālo teātru (!), gan divas pašmāju amatierkolektīvu izrādes.
Nejaušības vai likumsakarības dēļ pēdējās nedēļās Jelgava kļuvusi par teātra lielpilsētu. Kā vēstīja afišas – jelgavniekiem tika dota iespēja izvēlēties un apmeklēt gan trīs Latvijas profesionālo teātru (!), gan divas pašmāju amatierkolektīvu izrādes.
Visvairāk laikam iepriecināja tas, ka visas šīs izrādes, kaut arī piedāvājums tik intensīvs, bija pietiekami labi apmeklētas. Par notikumu visas Latvijas mērogā noteikti jānosauc Daugavpils teātra krievu trupas viesošanās, jo viņi savam jaunākajam iestudējumam divu autoru – Ž.Brikēra un M.Lasega – komēdijai «Franču jociņi» Jelgavā svinēja pirmizrādi. Mūsu pilsētai neierasti un pagodinoši. Izvēlēties negaidītu pirmizrādes vietu – tas gan pasaules teātra praksē nav nekas neparasts, jo pirms nepilna mēneša Rīga piedzīvoja teātra pasaules elites režisora Pētera Šteina pirmizrādi, saceļot mākslas sabiedrībā lielu viļņošanos un patiesu ziņkāri.
Daugavpils teātris «taciņu» uz Jelgavas skatuvi apguvis samērā nesen, taču jau tagad skaidrs, ka paliekoši. Un īpaši tas jāteic par krievu trupas izrādēm. Izvēloties Jelgavu par «ugunskristību» vietu jaunajai izrādei, ir izteikta uzticība Jelgavas skatītājam, kā arī pārbaudīti pašu spēki, uzsākot skatuves dzīvi svešos apstākļos. Daugavpiliešu «Franču jociņi» paspējuši piedzimt gandrīz vienlaikus ar Dailes teātrī tapušo Žorža Feido farsu «Kungs iet medīt» (režisors A.Ozols), un tas kārtējo reizi liecina, ka katrs sevi cienošs teātris Latvijā iestudē vismaz pa vienam franču «gabaliņam». (Kā atceramies, arī liepājnieki viesojās ar franču komēdiju!). Izraisīt publikā smieklus un patiesu prieku laikam ir pats grūtākais režisoru un aktieru uzdevums, kas teātra mākslā sastopams, tāpēc komēdija un farss saucami gan par vissarežģītāk, gan arī par visjūtīgāk veidojamajiem skatuves žanriem.
Jaunās izrādes režisors ir maskavietis M.Mamedovs, kas Daugavpilī sevi jau veiksmīgi pierādījis ar farsu «Lēciens gultā», un nu, kā rādās, būs tapis otrs «kases» gabals – «Franču jociņi». Komēdijas ideja – ļoti mūsdienīga un gandrīz stindzinoši pikanta, proti, sieviete, kas strādājusi speciālajā dienestā un bijusi spiesta bēgt, atgriežas mājās pie kādreizējā vīra un sava dēla. Tikai viņa pēc operācijas pārvērtusies par vīrieti! «Sievietes – vīrieša» kādreizējais vīrs grib precēties un pie viena apprecināt arī dēlu… Sākas nebeidzama pārpratumu ķēde. Jāsaka, franču situāciju komēdijas mēdz būt diezgan viegli prognozējamas, un parasti jau pašā sākumā ir skaidrs, kā viss beigsies. Taču Ž.Brikēra un M.Lasega izmantotā intriga pārsteidz un pat nedaudz liek sarauties paskarbās realitātes priekšā. Acīmredzot teatrālais transvestītisms jau pārkāpis robežu, kuru sauc par vienkāršu tērpu un pārģērbšanās spēli.
Situāciju komēdija prasa precīzu skatuves darbību, labi iezīmētas mizanscēnas un organisku aktiermeistarību. Jāteic, ka jaunais uzvedums jau pirmizrādē iezīmēja visas nosauktās pamatprasības. Režisors M.Mamedovs, kas jau otro reizi strādā Daugavpils teātrī, labi jūt krievu trupas aktieru skatuves organiku un spēju teātri pārvērst par spēli. Atšķirībā no Dailes teātra, kur režisors strādāja latviešu trupā ar O.Vailda komēdiju «Cik svarīgi būt nopietnam» un kur iestudētā izrāde kopumā saucama par neveiksmi, daugavpilieši pierādījuši, ka spoža aktiertehnika un intuitīvs balanss starp smalko robežu, kas nošķir spēles teātri no psiholoģiskā reālisma žanra (kādā pārsvarā strādā latviešu trupas), ir grūta, taču pieveicama lieta. Pirmizrādes vienmēr un visos teātros ir pāris dienu par ātru (!?), tāpēc parasti vēl kaut kas nav gatavs, kaut kas palicis tapšanas stadijā. Arī daugavpilieši šā iemesla dēļ saviem skatītājiem vēl nevarēja piedāvāt izrādes programmiņas. Tas, protams, nav nekas ārkārtējs, taču godu profesionālam teātrim nedara gan. Par izcilu nevar arī nosaukt izrādes telpas iekārtojumu, kaut gan ar nožēlu jāteic, ka iepriekšējā komēdija «Lēciens gultā» notika vēl nevarīgāk iekārtotos dekorējumos.
Francija ar savu brīvību un smiekliem vilina, laikam tāpēc mazā Latvija pilna ar franču komēdijām. Neapcerot smagnēji piezemētos un režisoriski nevarīgos latviešu trupu inscenējumus, gribētos cerēt, ka Daugavpilī iedzīvosies komēdija, kas pārsteigs ar francisku vieglumu, eleganci un šarmu.
