Ministru prezidenta Eināra Repšes izbrīns ir neviltots: Latvijā pašlaik nav karastāvoklis, tautsaimniecība attīstās, tomēr budžetā līdzekļu nav.
Ministru prezidenta Eināra Repšes izbrīns ir neviltots: Latvijā pašlaik nav karastāvoklis, tautsaimniecība attīstās, tomēr budžetā līdzekļu nav.
Nevēlos brīnīties par premjera brīnīšanos, lai gan ļoti iespējams, ka tas būtu vietā, ņemot vērā valdības galvas līdzšinējo pieredzi. Plašsaziņas līdzekļi gan šo premjera reakciju uz valsts kases bēdīgo stāvokli dēvē pat stiprākā vārdā – par šoku, ko viņā izraisījuši ministriju iesniegtie plāni nākamā gada budžetam.
Lai gan joprojām turpinām tīksmināties par valsts makroekonomiskajiem sasniegumiem (par to ne reizi vien esam tikuši slavēti «tur, Eiropā»), šoruden pasaules ekonomikas foruma publicētajā «Pasaules konkurētspējas ziņojumā» pārsteidz tieši mūsu valsts zemais makroekonomiskās vides novērtējums (Lietuvas un Igaunijas ieņemtās vietas ir augstākas visos parametros). Nupat atkal apkopota jaunākā statistiskā informācija, kas liecina: deviņos mēnešos salīdzinājumā ar to pašu laika posmu pērn iekšzemes kopprodukts (IKP) palielinājies par 5,4 procentiem, savukārt šā gada trešajā ceturksnī – pat par 7,4 procentiem. Tiesa, IKP palielinājies galvenokārt uz tirdzniecības un komercpakalpojumu rēķina. Taču – ja cilvēkiem ir arvien vairāk līdzekļu, par ko iepirkties, tas netieši nozīmē arī materiālās labklājības pieaugumu. Visumā tas, protams, ir slavējami, lai gan ražošana valstī joprojām mīņājas uz vietas. Kā zināms, tieši rūpniecība var nodrošināt valstī pārticību, taču no šīs sfēras vienīgi būvniecība turpina attīstīties strauji un konsekventi (tā pati – bezmaz vai vienīgā tautsaimniecības nozare, kas mūsu valstī ir patiešām sakārtota, bet kuru gatavojas reorganizēt, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamentu sadalot sīkās driskās triju ministriju pārziņā).
Lai nu kā, lai cik spoži būtu IKP pieauguma rādītāji, acīmredzot valsts kasi tie būtiski ietekmēt nespēj. Vismaz, veidojot budžetu nākamajam gadam, valdības locekļiem biežāk vajadzēs vilkt horizontālas svītras (atmetot liekus izdevumus) nekā vertikālas (atzīmējot piešķīrumus kādai no daudzajām vajadzībām). Nav iemesla neticēt finanšu ministram Valdim Dombrovskim, kas apgalvo, ka līdzekļu valstij pietiek tikai tā sauktajiem bāzes izdevumiem, bet prioritāru pasākumu finansēšanai naudas budžetā tikpat kā nav. Kā zināms, ne no kā nekas nerodas, un naudas ir tieši tik, cik tās var būt, tādēļ, spriežot par jebkuras prioritātes finansēšanu, būs attiecīgi jāatsakās no bāzes izdevumiem. To var darīt tikai līdz zināmai robežai: arī, piemēram, atsevišķu ministriju rocību var samazināt tikai tiktāl, kamēr netiek apdraudēta to rīcībspēja.
Ministru prezidents to apzinās, tomēr vienlaikus uzstāj bāzes izdevumus joprojām samazināt. Pēc viņa sapratnes, tā kā Latvija nav karastāvoklī, bet naudas nav, tas varot nozīmēt tikai to, ka budžetā ir nelietderīgi izdevumi, kas jānovērš. Slavējami, taču vai nu tas jādara valdībai? Varbūt tomēr – kompetentām, specializētām struktūrām? Mums taču netrūkst visādu «apkarošanas biroju», finanšu policijas un citu «specvienību». Varbūt tieši to ir par daudz, varbūt, ja ne tieši tās cērt lielos robus budžetā, tad ar savu bezdarbību veicina to rašanos?
Pagaidām budžeta veidošanā dominē vajadzības, nevis īstenības izteiksme. Īstenība joprojām ir skarba: pat Latvijas saistības pret Eiropas Savienību pārsniedz valsts finansiālās iespējas. Bet, ja šīs saistības netiks izpildītas, tad viss iepriekšējo gadu bruģētais ceļš uz ES izjuks kā Latvijas «baltie lielceļi» šķīdonī, mūsu visu brišanu uz ES padarot par mocībām un murgiem. Starp citu, ne lietavas, ne naudas trūkums pagaidām neapdraud Latvijas Dzelzceļu (LDz): Satiksmes ministrija uzstājīgi pieprasa šo jau tā plaukstošo un peļņu nesošo uzņēmumu dotēt. Jo, raugi, pretējā gadījumā pasažieru pārvadājumi vispār kļūšot neiespējami. Ar premjera svētību LDz dzelžaino pozīciju nolemts mīkstināt «kaut kad vēlāk» – kazi, izdosies no lokomotīvju apakšas izraut kādu žūksni, lai ar to aizbāztu kādu citu no neskaitāmajiem caurumiem.
Savukārt ar plašiem vēzieniem svītrotāji apveltī Zemkopības ministrijas iesniegtās prioritātes. Argumentācija aptuveni šāda: pie šīs ministrijas vajadzībām tik un tā būs jāatgriežas ES kontekstā…
Pagaidām valdības locekļi joprojām rīkojas pēc Mārgaretas Mitčelas romāna «Vējiem līdzi» varones Skārletas universālās atrunas: «Par to es domāšu rīt…»
Ir jau saprotams, ka ministru darbs nav pārāk viegls. Nav saprotams, kāpēc budžeta veidošana ir kļuvusi tik sāpīga pēc tam, kad iepriekšējā valdība bija situsi pati sev uz pleca par lieliskiem sasniegumiem, kuru rezultātā šā gada ieņēmumi plānoti pat lielāki par izdevumiem. Nav skaidrs, kādēļ tik kategoriski tiek atteikts vieniem (Kultūras, Zemkopības, Labklājības un citām ministrijām) un pieciestas citu (kaut vai Iekšlietu, Satiksmes ministrijas) prasības. Un kādēļ valdības kategoriskā nostāja brīžiem (pārāk bieži) tiek mainīta uz pretējo… Vai tas būtu loģisks turpinājums ne tik sen Eināra Repšes teiktajam sakarā ar koalīcijas partneru parakstīto un par labu atzīto «Deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību», kad viņš publiski atzina, ka tas «ir formāls dokuments, kas uzrakstīts pēc principa «lai nebūtu iespējams izvērtēt valdības veikto darbību atbilstību dotajiem solījumiem»»?
Nav un nav skaidrības. Tik pretrunīgas vajadzības, tik pretrunīgi vārdi, tik pretrunīgi lēmumi…
