LTV raidījumā «Kas notiek Latvijā» vadītājs Jānis Domburs vērsās pie bijušā premjerministra Andra Bērziņa – kāpēc viņa darbības laikā Latvijas tautai netika plaši reklamēta iestāšanās ideja Eiropas Savienībā.
LTV raidījumā «Kas notiek Latvijā» vadītājs Jānis Domburs vērsās pie bijušā premjerministra Andra Bērziņa – kāpēc viņa darbības laikā Latvijas tautai netika plaši reklamēta iestāšanās ideja Eiropas Savienībā (ES). Skanēja atbilde – Latvija vēl nebija uzaicināta iestāties. Kad decembrī Kopenhāgenas sammitā tikšot saņemts vajadzīgais uzaicinājums, tikai pēc tam sākšoties aģitācijas kampaņa par iestāšanos.
Zinām, ka, iestājoties ES, gūsim ekonomiskus labumus un kaut ko arī zaudēsim. Tā kā pamatā ir ekonomika un politika, tad par to spriež visi spriest spējīgie. Ievērojot domu, «ja netiksim ES, tad mūs noteikti ņems savā paspārnē briesmīgā «māte Krievija»», pašreizējais process atgādina tēvzemes iztirgošanu «labākajam un bagātākajam kungam». Jautājums ir – ko mēs iegūsim?
Raksturīga ir ārlietu ministres Sandras Kalnietes atbilde J.Domburam 4. decembra raidījumā, ka neviena uzticības cienīga institūcija ekonomisko prognozi par Latviju kā ES dalībvalsti nav izdarījusi, kamēr norit sarunas par iestāšanos ES.
Par Latvijas iestāšanās procesa tiesiskajām aspektiem. Svarīgs ir tas politiskais veidojums, kuram Latvija, kas ir neatkarīga demokrātiska republika (Satversmes 1. pants), domā pievienoties. Laikā, kad ES gatavojas iestāties virkne neatkarīgu valstu, notiek debates, vai ES būs konfederācija vai federācija, vai dalībvalstīm nav atņemamas tiesības izstāties no šīs savienības u.c.
Vienu noslēpt gan nevar – tā ir «daļēja suverenitātes zaudēšana», nododot to ES centrālajiem orgāniem. Šim upurim tiek pretstatīti teorētiski ekonomiskie labumi, par kuriem mīl runāt Latvijas politiķi. Suverenitāte ir valsts neatkarība, kas izpaužas kā augstākā vara valsts iekšienē un valsts neatkarība (patstāvība) starptautiskajā arēnā («Politiskā enciklopēdija», 1987. g.). Neatkarīgā valstī nevar būt divas augstākās varas. Pat daļēja suverenitātes nodošana ārējai varai padarīs sākotnēji neatkarīgo valsti par daļēji atkarīgu no šīs virsvaras, un suverenitāte būs iznīcināta.
Latvijas valstī šādu stāvokli ieviest aizliedz Satversme, kuras 2. pants paredz, ka Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai. Varu atgādināt, ka Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. un 77. pants veido valsts konstitucionālo pamatu, tāpēc tos var grozīt tikai visas tautas nobalsošanā. Problēmas tiesisks risinājums būtu referendums par Satversmes 2. panta maiņu. Pašreiz Latvijas tautā popularizētais referendums ir tikai par iestāšanos ES bez Satversmes grozīšanas.
Atgriežoties pie aģitācijas par pievienošanās lietderību ES un daļēju suverenitātes samazināšanu, citēšu Krimināllikuma nodaļas «Noziegumi pret valsti» 82. pantu: «(1) Par publisku aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību nolūkā iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti vai likvidēt citādā veidā soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām; (2) Par organizatorisku darbību, kas vērsta uz Latvijas Republikas valstiskās neatkarības likvidēšanu nolūkā iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti vai likvidēt citādā veidā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem vai ar naudas sodu līdz simts minimālajām mēnešalgām.»
Izlasot šo pantu, jāsecina, ka vajadzētu steidzami dot oficiālu juridisku vērtējumu manis iepriekš minētajām aktivitātēm. A.Bērziņa kungs no aģitācijas par iestāšanos ES ir atturējies, bet vai gaidāmā aģitācija, pastāvot pašreizējai likumdošanai, ir likumīga? Rīgas ielās par iestāšanos ES aktīvi manifestē iebraukušie ES valstu pilsoņi, Rīgā (!?) darbojas organizācija, kuras mērķis ir veicināt Latvijas iekļaušanu ES. Uz ielām tiek intervēti iedzīvotāji ar mērķi paust atbalstu ES. Vērojot iepriekšminēto, varu iedomāties, ka kaut kas līdzīgs, iespējams, notika arī 1940. gada vasarā, kad mūs okupēja PSRS, kad pēkšņi uzrādās LKP, kad rupji tika pārkāpti Latvijas valsts likumi, kas savukārt, bija pamats iekļauties impērijā, kura salauza tūkstošiem mūsu valsts iedzīvotāju mūžu.
Latvijas valstij kopējā Eiropas valstu saimē jāiekļaujas ar vienlīdzīgiem noteikumiem, ievērojot vēsturisko mācību par reālpolitikas bīstamību, ievērojot stingru likumību savā valstī.
