Iznāca, ka 1989. gada Ziemassvētkus sagaidīju Rīgas Centrālcietumā. Strādāju tur par uzraugu, un maiņa sākās tieši vakarā. Klaudzinot citu pēc cita restotos vārtus un durvis, sadalījāmies pa korpusiem.
Iznāca, ka 1989. gada Ziemassvētkus sagaidīju Rīgas Centrālcietumā. Strādāju tur par uzraugu, un maiņa sākās tieši vakarā. Klaudzinot citu pēc cita restotos vārtus un durvis, sadalījāmies pa korpusiem.
Jau pilnā sparā ritēja Atmodas laiks. Šo vēstures grāmatās daudzkārt pieminēto nu jau vairāk nekā simts gadu veco iestādi īpašā vizītē apmeklēja jaunais premjers Ivars Godmanis, vēlāk arī multimiljardieris Džordžs Soross. Dzīve pamazām mainījās arī tur. Taču 1989. gadā cietums vēl bija vieta, kur daudz kas ritēja pa vecam. Īpaši aprestotais nāvinieku bloks, kas atradās ceturtajā korpusā. Pirmā korpusa pārpildītās lielās kameras, kurās dažkārt vairāk nekā simts gaidīja savu tiesas dienu. Pazemotie, kuri ēda, sēžot gultās, nevis pie galda, un kuriem dažkārt bija atņemta pat gultasveļa. Sastāvējusies urīna smaka.
Pēc cietumnieku pārskaitīšanas parasti sākās grūti kontrolējama nakts dzīve – ar sabļaustīšanos un «zirgu tīšanu» no loga uz logu, caurumu kalšanu mūrī starp kamerām, kārtējiem nolietotās santehnikas remontiem un pārmetieniem no turpat blakus esošā dzelzceļa puses. No cenzūras žņaugiem vaļā tikušās avīzes ne vienreiz vien rakstīja visai neglaimojošus vārdus par cietumu darbiniekiem, starp kuriem vairāki esot uzpirkti. Es tādus kolēģus nepazinu, bet kaut kādā veidā tiešām cietumā nonāca lietas, kurām tur nevajadzētu atrasties: nauda, alkohols, narkotikas. Tā šajā Ziemassvētku maiņā man viens no augstāka ranga kolēģiem, tā sauktais krievvalodīgais vīrs, domīgi teica: «Man liekas, ka pēc diviem gadiem visa Tautas fronte atradīsies otrajā korpusā.» Jāpiebilst, ka tas Centrālcietumā, šķiet, vēl aizvien ir labākais korpuss. Taču šis cilvēks vēl nesaprata, ko nozīmē visa Tautas fronte. Šī gan nebija piemērotākā situācija asām politiskām debatēm, bet tad, tuvojoties pusnaktij, mans pārinieks, ar kuru kopā dežurēju vienā korpusā, neizpratnē jautāja: «Kā tas var būt, ka viss cietums ir piedzēries, bet visapkārt valda klusums?» Droši vien viņam bija kāda nojauta par cietuma žogam pārmesto un citādi līdz ieslodzītajiem nonākušo alkohola daudzumu. Tad es viņam, protams, paskaidroju, ka šodien latviešiem ir Ziemassvētki. Tiešām nedzirdēja nekādus trokšņus – neviens izmisumā durvis nesita, mūrī caurumus nekala, zīmītes nesūtīja… Rakstnieks Kurts Vonnegūts ir rakstījis par savādo klusumu, kas pārņēmis Pirmā pasaules kara laukus pēc tam, kad stājās spēkā karojošo valstu noslēgtais miers. Tajā brīdī daudziem cilvēkiem esot licies, ka viņus uzrunā Dievs. Man tā tobrīd bija 1989. gada Ziemassvētkos.
