Tuvojas Ziemassvētki. Lielveikalos tik garas rindas, ka galu nevar saredzēt. Cilvēki pērk saviem draugiem un radiem dāvanas, lai viņus iepriecinātu, jo Ziemassvētki esot mīlestības, saticības un, protams, arī dāvanu laiks…
Tuvojas Ziemassvētki. Lielveikalos tik garas rindas, ka galu nevar saredzēt. Cilvēki pērk saviem draugiem un radiem dāvanas, lai viņus iepriecinātu, jo Ziemassvētki esot mīlestības, saticības un, protams, arī dāvanu laiks…
Uzdāvini man savu smaidu tās kristāla vāzes vietā, kuru dāvināji man pagājušajā gadā un kura tagad stāv noputējusi plaukta vistālākajā stūrī! Vāze nav dāvana no sirds, tajā vienmēr novīst visi ziedi. Es raugos tajos un redzu tavu skumjo seju bez smaida.
Uzdāvini man mīļus vārdus! Es nevēlos to dārgo rotu, jo zinu, ka tā pirkta par tavu naudu, kas pelnīta ar naidu un dusmām. Tā nespēj aizstāt tavus vārdus, ja vien tie nākuši no sirds.
Nedāvini man ziedu veikala visgarāko un viskošāko rozi, jo es vēlos baltu hiacinti, kas tavā istabā audzēta! Es zinu, ka ir ziema, un tieši tāpēc arī vēlos šo pavasara puķi. Tā daudz pūļu tev prasīs, jo nespēs izdzīvot bez siltuma un gaismas. Tā smaržos pēc pavasara, bet izskatīsies kā tikko apsnigusi egle Ziemassvētku rītā. Ne jau viss ir mūžīgs, tai būs jānovīst, bet tikai tas, kas nav mūžīgs, manās acīs ir vērtīgs. Paliekošo mēs tikai redzam, bet to, kas nav bezgalīgs, paturam savās atmiņās un sirdī, jo nespējam aizmirst to, kā mums vairs nav.
Uzdāvini man pārsteigumu – kaut ko tādu, kas nāk no tavas sirds un ko es sen no tevis negaidu! Uzdāvini man savu smaidu, jo apnicis lūkoties tavā pelēkajā sejā! Nenovēli man laimīgu jauno gadu, jo šim apsveikumam nav nekādas nozīmes, bet pārsteidz mani ar mīļiem vārdiem, kuri nekad nekļūs par ikdienišķiem!
Raimonda Lineja, Spīdolas ģimnāzija
